Periodontīts un cukura diabēta risks: ar ĶMI saistītas atšķirības
Pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai periodonta slimībām ir pozitīva saistība ar incidentu cukura diabētu, ņemot vērā ķermeņa masas indeksa (ĶMI) dažādību.
Pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai periodonta slimībām ir pozitīva saistība ar incidentu cukura diabētu, ņemot vērā ķermeņa masas indeksa (ĶMI) dažādību.
Cilvēkiem ar cukura diabētu ir paaugstināts risks saslimt ar smagu Covid-19 gaitu, salīdzinot ar cilvēkiem bez cukura diabēta. Jautājums, uz kuru jāatbild, ir tas, vai visiem cilvēkiem ar cukura diabētu ir paaugstināts smagas Covid-19 gaitas risks, vai arī šajā grupā var identificēt arī specifiskus riska faktorus.
SGLT–2 inhibitori ir pirmās līnijas pretdiabēta medikamenti, kuriem pierādīti vairāki kardiovaskulāri ieguvumi. Arī pirms šīs meta–analīzes ir pētīts blakņu profils šai medikamentu grupai, bet šajā ziņojumā informācija atjaunota pēc nesen veikto klīnisko pētījumu datiem. Turklāt, blakņu profila atšķirības pacientiem ar dažādām pamatslimībām nav zināmas.
Marina Kovaļova, kardioloģe Jelgavas poliklīnikā: "Es ieteiktu ģimenes ārstiem pievērst uzmanību pacientu sūdzībām par sāpēm krūtīs, nenorakstot tās uz mugurkaulāja patoloģiju, mirdzaritmijas pacientiem laikus nozīmēt antikoagulantus, kontrolēt holesterīna profilu un glikēmiju."
Renāte Helda, endokrinoloģe “Veselības centrs 4”, Siguldas slimnīcā: "Kopš 1990. gadiem neatceros tik daudz ielaistu un nolaistu cukura diabēta gadījumu. Ar citām endokrīnajām slimībām pašreiz nav tik slikti, bet sekas varbūt vēl tikai parādīsies, piemēram, laikus neizoperēti vairogdziedzera vēži, kam prognoze ir samērā laba, ja tos ārstē savlaicīgi."
2. tipa cukura diabēts (T2DM) un Pārkinsona slimība (PD) ir izplatītas slimības, ko ietekmē sabiedrības novecošanās. Iepriekšējos sistemātiskajos pārskatos un meta-analīzēs tika pētīta saistība starp cukura diabētu un PD risku, taču rezultāti ir bijuši pretrunīgi.
Glikozes līmenis ārpus normas (gan paaugstināts, gan pazemināts) un augsta glikēmijas mainība saistīta ar sliktākiem iznākumiem pacientiem ar Covid-19 un cukura diabētu.
“Labs ārsts ārstē slimību, bet lielisks ārsts ārstē pacientu,” — tā teicis kanādiešu ārsts, modernās medicīnas pamatlicējs, profesors Viljams Oslers (1849—1918).
Otrā tipa cukura diabēta (CD) patoģenēzes pamatā ir insulīnrezistence un relatīvs insulīna deficīts. Slimības sākumā daudziem pacientiem, kuri monoterapijā vai kombinācijās perorāli lieto hipoglikemizējošos preparātus, izdodas apmierinoša glikēmijas kontrole. Tomēr, slimībai progresējot, daļai pacientu jāsāk terapija ar insulīnu.
Kohorta pētījumā ar 28 024 sievietēm secināja, ka cukura diabēts un insulīna rezistence ir nozīmīgi riska faktori koronārās sirds slimības (KSS) attīstībā.
Metformīna lietošana pirms Covid-19 diagnozes ir saistīta ar trīskārtīgu mirstības samazināšanos Covid-19 pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu. Cukura diabēts ir nozīmīgs riska faktors Covid-19 komplikāciju attīstībai.
Cukura diabēts ir hroniska slimība, ko raksturo hiperglikēmija un dažādu komplikāciju attīstība. Visbiežākie diabēta tipi ir 1. tipa diabēts un 2. tipa cukura diabēts.
Personām ar 2.tipa cukura diabētu ir augstāks tieši vaskulāras demences risks, salīdzinot ar cita veida demencēm, secināts pētījumā. Salīdzinot ar personām bez demences, pacientiem ar 2.tipa cukura diabētu ir par 35 % augstāks vaskulāras demences risks.
Doctus augusta (2020) numurā asoc. prof. Vitolds Mackēvičs ar kolēģiem iesāka izglītojošu rakstu par potenciālām cukura diabēta mikrovaskulārām komplikācijām. Orgānu bojājums nekontrolēta cukura diabēta gadījumā ir plašs, cieš visas orgānu sistēmas, tāpēc jāatgādina, cik svarīga ir glikēmijas kontrole.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Mūsdienās sievietes nereti plāno grūtniecību vēlākā vecumā, kad biežāk sastopamas arī deģeneratīvas locītavu slimības, [1] tomēr gūžas locītavas patoloģijas arvien biežāk diagnosticē arī jaunām sievietēm reproduktīvā vecumā. Iemesli — agrīna iedzimtu un jaunības skeleta slimību atklāšana, aktīvs dzīvesveids un pieaugošais pirmās grūtniecības vecums. Rezultātā jārisina jautājumi par gūžas locītavas slimību ietekmi uz grūtniecību un par optimālu ārstēšanas laiku sievietēm, kuras plāno bērnu.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.