2. tipa cukura diabēts (T2DM) un Pārkinsona slimība (PD) ir izplatītas slimības, ko ietekmē sabiedrības novecošanās. Iepriekšējos sistemātiskajos pārskatos un meta-analīzēs tika pētīta saistība starp cukura diabētu un PD risku, taču rezultāti ir bijuši pretrunīgi.
Glikozes līmenis ārpus normas (gan paaugstināts, gan pazemināts) un augsta glikēmijas mainība saistīta ar sliktākiem iznākumiem pacientiem ar Covid-19 un cukura diabētu.
“Labs ārsts ārstē slimību, bet lielisks ārsts ārstē pacientu,” — tā teicis kanādiešu ārsts, modernās medicīnas pamatlicējs, profesors Viljams Oslers (1849—1918).
Otrā tipa cukura diabēta (CD) patoģenēzes pamatā ir insulīnrezistence un relatīvs insulīna deficīts. Slimības sākumā daudziem pacientiem, kuri monoterapijā vai kombinācijās perorāli lieto hipoglikemizējošos preparātus, izdodas apmierinoša glikēmijas kontrole. Tomēr, slimībai progresējot, daļai pacientu jāsāk terapija ar insulīnu.
Kohorta pētījumā ar 28 024 sievietēm secināja, ka cukura diabēts un insulīna rezistence ir nozīmīgi riska faktori koronārās sirds slimības (KSS) attīstībā.
Metformīna lietošana pirms Covid-19 diagnozes ir saistīta ar trīskārtīgu mirstības samazināšanos Covid-19 pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu. Cukura diabēts ir nozīmīgs riska faktors Covid-19 komplikāciju attīstībai.
Cukura diabēts ir hroniska slimība, ko raksturo hiperglikēmija un dažādu komplikāciju attīstība. Visbiežākie diabēta tipi ir 1. tipa diabēts un 2. tipa cukura diabēts.
Personām ar 2.tipa cukura diabētu ir augstāks tieši vaskulāras demences risks, salīdzinot ar cita veida demencēm, secināts pētījumā. Salīdzinot ar personām bez demences, pacientiem ar 2.tipa cukura diabētu ir par 35 % augstāks vaskulāras demences risks.
Doctus augusta (2020) numurā asoc. prof. Vitolds Mackēvičs ar kolēģiem iesāka izglītojošu rakstu par potenciālām cukura diabēta mikrovaskulārām komplikācijām. Orgānu bojājums nekontrolēta cukura diabēta gadījumā ir plašs, cieš visas orgānu sistēmas, tāpēc jāatgādina, cik svarīga ir glikēmijas kontrole.
Jaunais pētījums, kas publicēts Diabetologia, ir pirmais, kurā bezmiegu identificē kā riska faktoru, kas saistīts ar paaugstinātu 2. tipa cukura diabēta attīstības risku. Pētījumā identificēti 34 riska faktori, kas palielina (19) vai samazina risku (15), kā arī vēl 21 iespējams riska faktors, par kuriem pierādījumi nebija pietiekami ticami.
Kardiovaskulārie riska faktori, tai skaitā, hipertensija, cukura diabēts un smēķēšana, ir saistīti ar paaugstinātu kognitīvo spēju pasliktināšanās risku pusmūžā, secināts pētījumā.
Gatavojot šo rakstu, pavisam netīšām atklāju Henry T. Ricketts publikāciju žurnālā JAMA ar intriģējošu nosaukumu — “Modernā cukura diabēta ārstēšana”. [1] Tikai tāds nieks, ka raksts publicēts 1952. gada 8. novembrī. Kopš tā publicēšanas pagājuši nepilni 68 gadi. Gandrīz vesels cilvēka mūžs. Taču autora viedoklis un ārstēšanas rekomendācijas arī šodien šķiet gana loģiskas un pamatotas.
Perifēro artēriju slimība (PAS) asociējas ar augstu kardiovaskulāro risku un var būt iemesls invaliditātei un nāvei, tāpēc šo pacientu diagnostikā un ārstēšanā nepieciešama daudzdisciplīnu pieeja, jo šī slimība bieži tiek diagnosticēta novēloti vai ilgstoši var norisināties bez simptomiem, kavējot slimību modificējošas terapijas laicīgu sākšanu. [1]
Raksta mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar samērā maz diskutētu problēmu — pēctransplantācijas cukura diabētu (PTCD) pacientiem pēc nieres transplantācijas (NT), tā riska faktoriem, diagnostiskajiem kritērijiem un ārstēšanas iespējām. Vēlamies prezentēt dažus Latvijā iegūtus datus pētījumā par PTCD sastopamību un riska faktoriem.
Onkoloģe ķīmijterapeite SIGITA HASNERE ir aizrautīga, ambicioza, gudra, tieša. Deg par jauno onkologu skolu, par jaunajiem onkologiem, kuri mēdz izdegt, par pacientiem, kuriem gribētu nodrošināt pasaules līmeņa medikamentus. Šogad Dr. Hasnere sāka vadīt Stradiņa slimnīcas Onkoloģijas un hematoloģijas centru un ir apņēmības pilna sniegt pacientiem visaugstākā līmeņa aprūpi, balstoties uz jaunākajām medicīnas vadlīnijām un personīgu pieeju ikvienam pacientam.
Vairāki psihiski traucējumi tiek konstatēti biežāk personām ar epilepsiju nekā personām bez epilepsijas.
Meniski ir divas pusmēness formas fibroskrimšļa struktūras, kas ir neaizstājama ceļa locītavu sastāvdaļa. Vārda izcelsme ir no grieķu vārda “meniskos”, kurš raksturo pusmēness formu. Pirms cilvēki uzzināja par menisku lomu ceļa locītavā, populārākā ārstēšanas metode meniska bojājuma gadījumā bija totāla vaļēja meniskektomija.
2025. gada oktobra Doctus numurā rakstā “AKEI un ARB loma mūsdienu kardioloģijā nezūd” uzsvēru, ka mūsdienu apstākļos jebkura ārsta darba ikdiena nav iedomājama bez renīna–angiotenzīna sistēmas blokatoriem. Bet nenoliedzami mūsdienu terapijā ar labiem rezultātiem kardiovaskulāro problēmu risināšanā stabili ienāk jaunie medikamenti — ARNI, SGLT2 inhibitori, GLP1 receptoru agonisti un citi. Šajā apskatā neliels ieskats par šobrīd zināmo.
Konstatēts, ka sievietēm, kas zīdījušas bērnu ar krūti ilgāk par 8 mēnešiem, pirmsmenopauzes periodā novēro labāku kaulu un muskuļu sastāvu, kā arī mugurkaula kaulu smadzeņu adipozitātes un muskuļu tauku infiltrācijas samazināšanos piecu gadu laikā, tādējādi uzlabojot vielmaiņu un mazinot insulīna rezistenci.
