Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
Pēdējo gadu pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka svara regulācija un vielmaiņas veselība ir daudzdimensionāli procesi, kuros nozīme ir ne tikai kaloriju daudzumam, bet arī ēšanas paradumiem, uztura laikam, pārtikas izvēlei, medikamentiem un pat hronobioloģijai. Apkopojot vairākus 2024.–2025. gadā prezentētus un publicētus pētījumus, iezīmējas būtiskas atziņas, kas ir klīniski nozīmīgas ikdienas praksē.
2025. gada oktobra Doctus numurā rakstā “AKEI un ARB loma mūsdienu kardioloģijā nezūd” uzsvēru, ka mūsdienu apstākļos jebkura ārsta darba ikdiena nav iedomājama bez renīna–angiotenzīna sistēmas blokatoriem. Bet nenoliedzami mūsdienu terapijā ar labiem rezultātiem kardiovaskulāro problēmu risināšanā stabili ienāk jaunie medikamenti — ARNI, SGLT2 inhibitori, GLP1 receptoru agonisti un citi. Šajā apskatā neliels ieskats par šobrīd zināmo.
Prognozēts, ka 2030. gadā ateroskleroze būs atbildīga par apmēram 12 miljoniem nāves gadījumu pasaulē. Tradicionālie aterosklerozes riska faktori ir augsts asinsspiediens, smēķēšana, ar piesātinātajiem taukiem bagāta diēta un zema fiziskā aktivitāte. Bet ar to pētījumi nebeidzas — riska faktori tiek meklēti un atrasti arī citās jomās.
Sievietes reproduktīvā sistēma ir ieprogrammēta cikliskai funkcionalitātei, kas sākas līdz ar pubertāti un menarhi jeb pirmajām menstruācijām un beidzas ar menopauzes iestāšanos, par ko parasti klīniski lēmumu pieņem gadu pēc pēdējām menstruācijām. Menstruālā cikla galvenā misija ir olšūnas nobriešana un grūtniecības iestāšanās. Olšūnu daudzums sievietes organismā ir ģenētiski noteikts piedzimšanas brīdī — ar cik piedzimusi, ar tik mūžs jānodzīvo. Bet tad, kad olšūnu rezerves olnīcās izsīkst, sākas hormonāls pieklusums, kas noved pie likumsakarīgām hormonālajām izmaiņām.
Kardiometaboliskie traucējumi ir galvenais nāves un invaliditātes cēlonis visā pasaulē, un vēdera aptaukošanās ir viens no būtiskākajiem šo slimību riska faktoriem. Datu par normālsvara indivīdiem ar vēdera aptaukošanos un tā saistība ar kardiometaboliskajiem iznākumiem līdz šim ir bijuši ierobežoti.
Pasaulē aptaukošanās ir kļuvusi par nozīmīgu sabiedrības veselības problēmu, kas negatīvi ietekmē cilvēku veselību. Pētījuma mērķis bija izpētīt ilgtermiņa svaru samazinošu medikamentu (SSM) ietekmi uz ķermeņa svaru un noteikt svara izmaiņu trajektoriju pēc šo medikamentu lietošanas pārtraukšanas.
Personām ar lieko svaru vai aptaukošanos ir lielāks priekškambaru mirdzaritmijas (AF) attīstības risks nekā tiem, kuru svars ir normas robežās. Gandrīz ceturtdaļu no paaugstinātā riska, ko izraisa aptaukošanās, veido blakus slimības, savukārt atlikušais risks ir tieši saistīts ar aptaukošanos.
Bagātākās valstīs cilvēki nekustas mazāk, viņi vienkārši ēd vairāk. Jauns Djūka universitātes pētījums liecina, ka uzturs, nevis slinkums, veicina aptaukošanās epidēmiju industrializētajās valstīs.
Aptaukošanās ir hroniska slimība ar daudziem sarežģījumiem un pavadošiem stāvokļiem, piemēram, vielmaiņas, gastrointestināliem traucējumiem un izmaiņām ādā. Pacientam ar aptaukošanos svarīgi sadarboties ar speciālistiem, kas var piedāvāt risinājumus. Jebkurā klīniskā situācijā jānovērtē pacienta barojums. Rutīnas klīniskajā praksē palielināta ķermeņa masa nereti netiek pienācīgi novērtēta, bet tā lielā mērā ietekmē slimību norisi, komplikāciju attīstību, ārstēšanas rezultātu un mirstības risku.
Pētnieki ir atklājuši, ka aptaukošanās ķermeņa centrālajā daļā, īpaši ap vēderu, ir ciešāk saistīti ar psoriāzes risku nekā kopējais ķermeņa tauku īpatsvars, īpaši sievietēm. Šī saikne starp centrālo aptaukošanos un psoriāzi saglabājās nemainīga neatkarīgi no ģenētiskās predispozīcijas, norādot, ka tauki vēdera rajonā ir neatkarīgs riska faktors. Pētījums sniedz ieskatu, kas varētu palīdzēt uzlabot agrīnu riska prognozēšanu un vadīt personalizētas profilakses stratēģijas.
Gan tirzepatīds, gan semaglutīds ir augsti efektīvi medikamenti aptaukošanās pārvaldībā. Līdz šim nav savstarpēji salīdzināta abu zāļu vielu efektivitāte un drošums pacientiem ar aptaukošanos bez 2.tipa cukura diabēta (CD).
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Ir zināmi pieci riska faktori, kas ir atbildīgi par apmēram 50 % kardiovaskulāro slimību slogu pasaulē. Līdz šim maz pētīts, kā šo klasisko riska faktoru esamība vai neesamība ietekmē cilvēka dzīvildzi un saslimstību ar kardiovaskulārām slimībām.
Kašķis ir parazītiska ādas slimība, kuras incidence un prevalence pasaulē pieaug. Ārstēšanā pieejami vairāki līdzekļi, bet šajā pētījumā salīdzināta terapeitiskā efektivitāte ivermektīnam perorāli ar 5 % lokālu permetrīna krēmu.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
Pacientiem ar hronisku nieru slimību (HNS) 3.–5. stadijā zema olbaltumvielu satura veģetāra diēta (LPVD), ievērota 6 mēnešus, bija saistīta ar būtiskiem nieru funkcijas, metabolo rādītāju un ķermeņa sastāva uzlabojumiem, nepasliktinot uzturvielu nodrošinājumu.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
Bērnu slimnīcas Metodiskās vadības centrs izstrādājis interaktīvu rīku, kas apkopo klīniskos algoritmus un pacientu ceļus gan uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma (UDHS), gan drudža vadībai bērniem, nodrošinot, ka bērnu veselības aprūpe Latvijā balstās uz vienotiem, mūsdienīgiem un zinātniski pamatotiem principiem.
