Anorexia nervosa izplatība ir 0,3–0,6%, bet saslimstība 8 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Ar anoreksiju pārsvarā slimo sievietes (meitenes) 14–21 gada vecumā, 10% pacientu ir vīrieši. Diemžēl slimnieku skaits arvien turpina pieaugt. To būtiski sekmē mūsdienu skaistuma ideāli, dzīves prioritāšu maiņa un informācijas apmaiņas palielināšanās. Taču, lai arī šie faktori ietekmē visus cilvēkus, saslimst tikai daļa – tā daļa, kam uz to ir īpaša nosliece, iepriekšēji traucējumi, kas sekmē ēšanas traucējumu attīstību kā slimību.
Kaulu vielmaiņas bioķīmiskie marķieri (bone turnover markers jeb BTM) norāda uz kaulu vielmaiņas stāvokli. Tie ir bioķīmiskie produkti, ko nosaka serumā un/vai urīnā un kas atspoguļo kaulaudu metabolo stāvokli. Šiem marķieriem nav tiešas metabolas funkcijas, tie neiespaido kaulaudu metabolo kontroli. Publikācijas tapšanā izmantotas Latvijas Osteoporozes un kaulu metabolo slimību asociācijas vadlīnijas “Osteoporozes klīniskās vadlīnijas”.
Pasaulē osteoporoze ir visbiežāk izplatītā metabolā kaulu slimība, ir aprēķināts, ka tā skar vairāk nekā 200 miljonus cilvēku visā pasaulē. 75 miljoniem cilvēku Eiropā, ASV un Japānā ir osteoporoze.
Statīnus plaši lieto ikdienas ārsta praksē, tie atzīti par efektīviem, lai profilaktiski pasargātu pacientus no aterosklerotiskām vaskulārām saslimšanām, primāri samazinot zema blīvuma holesterīna koncentrāciju plazmā. Turklāt statīni ir labi panesami, tiem ir lielisks drošības profils, blakusparādības ir reti un tikai dažiem pacientiem. Tomēr zinātniskajā literatūrā nebeidz virmot diskusijas par to, vai tiešām statīni ir tik nekaitīgi un droši lietojami klīniskajā praksē, tāpēc apkopojam kardioloģes, endokrinoloģes un ģimenes ārstes viedokli.
Visā pasaulē pieaug saslimstība ar cukura diabētu. Arvien jaunāki cilvēki saslimst ar cukura diabētu, un, uzlabojoties veselības aprūpes sistēmas kvalitātei, pagarinās kopējais slimošanas laiks ar cukura diabētu, līdz ar to palielinās kopējais cukura diabēta pacientu skaits jeb prevalence. Latvijā 10 gados vecuma un dzimuma specifiskā prevalence palielinājusies par 146,5 gadījumiem uz 10 000 persongadiem (2000. gadā tā bija 90,8, bet 2009. gadā – 237,3 uz 10 000 persongadiem). Līdz ar to ļoti būtiski kļūst jautājumi, kas saistīti ar šo pacientu ārstēšanu dažādos vecumposmos.
Prader–Willi sindroms (PWS) ir ģenētiski determinēta saslimšana, kuras gadījumā vērojamas izpausmes vairākās orgānu sistēmās. PWS ir salīdzinoši bieža slimība, lai gan Latvijā reģistrēto pacientu skaits tikai nedaudz pārsniedz ceturtdaļsimtu, tomēr slimībai raksturīgi nopietni veselības traucējumi ar gandrīz visu orgānu sistēmu iesaisti, kas ievērojami saīsina pacientu dzīvildzi un dzīves kvalitāti, tāpēc svarīgi slimību diagnosticēt laikus un sākt mērķtiecīgu ārstēšanu ar maksimālu terapijas iedarbīgumu.
Vairogdziedzera nodoza struma ir lokāla vairogdziedzera audu transformācija vienā atsevišķā vai vairākos mezglos labdabīgas vai ļaundabīgas saslimšanas dēļ. Tā ir bieža klīniska atrade daudzās medicīnas apakšnozarēs. Palpējami mezgli tiek atklāti 3–7% gadījumu no kopējās populācijas. [1] Pacientiem, kam nav bijis klīnisko simptomu, ar ultrasonogrāfijas (USG) palīdzību vairogdziedzera mezgli tiek atklāti 20–76% gadījumu. [2; 3] Vairogdziedzera mezglainās slimības dēļ svarīga ir diferenciālā diagnostika, kas ļauj izvērtēt mezglu malignitātes risku, jo ļaundabīgi vairogdziedzera mezgli populācijā ir vidēji 5–10% gadījumu. [2; 4]
Lai pievērstu uzmanību saslimstībai ar 2. tipa cukura diabētu (CD) un ģimenes ārstu lielajai nozīmei tā aprūpē, Latvijas Diabēta asociācija sadarbībā ar Latvijas Ģimenes ārstu asociāciju 20. aprīlī rīkoja konferenci “2. tipa cukura diabēta terapijas aktualitātes 2012”. Konferenci apmeklēja ļoti liels nteresentu skaits, kas liecina, ka CD ārstēšana ir aktuāls jautājums plašam medicīnas speciālistu lokam. Konferenci atklāja abu asociāciju prezidenti – Ingvars Rasa un Pauls Princis.
2. tipa cukura diabēta pacientu ārstēšanā tikai daļai relatīvā slimības sākuma fāzē ar nelielu hiperglikēmiju iespējama normoglikēmija ar diētas ierobežojumiem, svara samazināšanu, palielinātu fizisko aktivitāti un vienu kādas grupas preparātu. Ja ārstēšanas mērķis ir glikēmija pēc HbA1c zem 7% robežjoslas (Latvijā pēc vadlīnijām – zem 6,5%), tad jāņem vērā, ka perorālie hipoglikemizējošie preparāti (biguanīdi, sulfonilurea, meglitinīdi, tiozolidindioni, inkretīni) monoterapijā samazina glikēmiju (pēc HbA1c) vidēji par 0,5–1%. Tātad jau ārstēšanas plāna izveides posmā ir skaidrs, ka lielākajai daļai pacientu nebūs iespējams sasniegt vēlamo mērķi – normoglikēmiju – ar vienu kādas grupas preparātu.
Šis nebija tipisks gadījums, jo ultrasonogrāfiski netika konstatētas raksturīgas maiņas, vienīgi difūzās struktūras izmaiņas, kas faktiski norādīja, ka ir tireoidīts, bet tas ir ļoti plašs jēdziens. Netipiski, ka arī pēc amiodarona pārtraukšanas vairākus mēnešus tas saglabājas un liek domāt, ka ar antiaritmisku preparātu pacients varbūt ārstēts jau uz tireotoksikozes fona, kas, savukārt, izraisa biežas mirdzaritmijas lēkmes. Šā klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis ir parādīt amiodarona indicētu tireotoksikozes gadījumu ar smagu gaitu un ilgstošu komplicētu ārstēšanu, kā arī atgādināt, ka, sākot terapiju ar amiodaronu, jākontrolē vairogdziedzera funkcija un struktūra.
Pacienti ar neārstētu vai nekontrolētu hipertensiju, kuri uzsāka antihipertensīvo monoterapiju pirmajā mēnesī pēc diagnozes noteikšanas, biežāk sasniedza asinsspiediena (AS) kontroli pēc 6 mēnešiem nekā tie, kuri uzsāka ārstēšanu vēlāk. Lai arī šī AS kontrole saglabājās 30 mēnešus, vairāk nekā 30 % pacientu pēc trim gadiem hipertensija joprojām nebija kontrolēta.
Saules stari ir vitāla Zemes dzīvo organismu dzīvības procesu sastāvdaļa. Tās iedarbība uz cilvēka ādu iedalāma subklīniskās izpausmēs (tās ādā notiek katru reizi, izejot saulē, t.sk. D vitamīna sintēze), īstermiņa darbībā, akūtā (saules apdegums), vidēja termiņa (deskvamācija, saules iedegums, hiperkeratoze) un ilgtermiņa, hroniskā iedarbībā ar deģeneratīvām sekām (fotonovecošanās, fotoimūnsupresija, fotokarcinoģenēze).
2025. gada 26. aprīlī jau ceturto gadu pēc kārtas notika RSU Endokrinoloģijas un vielmaiņas slimību studentu zinātniskā pulciņa Olimpiāde “Dzīves Hormons” 2025 - tas ir kļuvis par jauno ārstu - studentu neatņemamu ikgadēju pavasara notikumu, kas turpina iedvesmot jau ceturto gadu pēc kārtas.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Lielāks vidukļa apkārtmērs, augsts asinsspiediens un citi riska faktori, kas veido metabolisko sindromu, ir saistīti ar paaugstinātu agrīnas demences risku (pirms 65 gadu vecuma), liecina jauns pētījums. Pētījums nepierāda, ka metaboliskais sindroms izraisa demenci, tas tikai parāda saistību.
