Pēc kādiem principiem jāvadās, izvēloties konkrēto bisfosfonātu osteoporozes pacientam? Kādos gadījumos jāpāriet uz terapiju ar denosumabu? Kādos gadījumos lemj par teriparatīda nozīmēšanu pacientam ar osteoporozi? Lasiet <em>Dr.</em> MAIJAS GUREVIČAS atbildes.
Glikagonam līdzīgais peptīds 1 (GLP1) un glikozes atkarīgais insulinotropiskais polipeptīds (GIP) ir zināmi ar savām kuņģa saturu aizturošām īpašībām. Lai salīdzinātu klīniski nozīmīga atlieku kuņģa tilpuma (RGV) attīstības risku GLP1/GIP agonistu lietotājiem pirms augšējās endoskopijas ar sedāciju, veikts pētījums.
Levotiroksīna nātrija sāls (turpmāk levotiroksīns, LT4) monoterapijā ir stūrakmens hipotireozes ārstēšanā — tas ir viens no biežāk izrakstītajiem medikamentiem visā pasaulē. Svarīgi ņemt vērā, ka šis medikaments pārsvarā nepieciešams pacienta mūža ilgumā, bet tā efektivitāti un terapeitiskos mērķus var ietekmēt ļoti daudzi faktori.
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]
Hipokalcēmija pēc totālas tireoīdektomijas ir viena no biežāk sastopamām komplikācijām pēcoperācijas periodā. Praksē plaši tiek izmantota profilaktiska suplementācija ar kalciju un kalcitriolu (C+C). Izteikta hipotēze, ka selektīva pieeja, balstoties uz PTH līmeni postoperatīvi, varētu būt labāka pieeja. Lai salīdzinātu simptomātiskas un bioķīmiskas hipokalcēmijas incidenci ar rutīnas profilaktisku C+C vai selektīvu suplementāciju pēc PTH līmeņa postoperatīvi, veikts pētījums.
Narratīvs pārskats liecina, ka GLP-1 receptoru agonistu lietošana pieaugušajiem ar aptaukošanos un/vai 2. tipa cukura diabētu (T2D) ir saistīta ar paaugstinātu uzturvielu deficīta risku — īpaši D vitamīna, dzelzs un B grupas vitamīnu trūkumu. Tas uzsver nepieciešamību regulāri izvērtēt uzturvielu statusu pacientiem, kuri saņem šo terapiju.
Klīniskais pētījums pierādīja, ka cilvēki vidēji zaudēja aptuveni 21% no sava ķermeņa svara.
Semaglutīds ir pierādījis spēju samazināt progresēšanas risku uz 2. tipa cukura diabētu pacientiem pēc miokarda infarkta ar lieko svaru vai aptaukošanos bez cukura diabēta. Tomēr semaglutīda terapijas ieviešana ikdienas klīniskajā praksē ir sarežģīta augsto izmaksu un ierobežotās pieejamības dēļ.
Pētījuma rezultāti uzsver ķermeņa masas un asinsspiediena kontroles nozīmi kā potenciāli spēcīgus instrumentus demences profilaksē vēl pirms klīnisko simptomu parādīšanās. Aptaukošanās ir saistīta ar augstu asinsvadu izcelsmes demences risku, kur metabolie riska faktori var kalpot par starpniekmehānismiem, tomēr līdz šim cēloņsakarības nav pilnībā noskaidrotas.
Pētījuma dati liecina, ka statīni var nodrošināt aizsargājošu iedarbību pieaugušajiem ar 2. tipa cukura diabētu neatkarīgi no tā, cik zems šķiet prognozētais sirds un asinsvadu slimību risks. Plašā pētījumā Apvienotajā Karalistē statīnu lietošana bija saistīta ar mazāku mirstību un retākiem nozīmīgiem kardiovaskulāriem notikumiem visos riska līmeņos. Ieguvumu novēroja arī pacientiem, kas klasificēti kā “zema riska” grupa, apstrīdot ilgstošus pieņēmumus par to, kam būtu jāsaņem profilaktiska terapija. Blakusparādības bija retas un pārsvarā vieglas.
Sāpes gluteālajā apvidū ir izplatīta problēma, kas var ietekmēt ikdienas aktivitātes, piemēram, sēdēšanu, staigāšanu vai citas. Lai gan sākotnēji diskomforts var šķist neliels, pastāvīgas sāpes var ietekmēt indivīda mobilitāti un dzīves kvalitāti. Izpratne par to, kas izraisa sāpes gluteālajā apvidū, ir būtiska pareizai ārstēšanai un profilaksei. Šajā rakstā tiks apskatīta tikai daļa no patoloģijām, kas var izraisīt gluteālās sāpes un būt par diferenciāldiagnozi radikulārām sāpēm.
Pacientiem ar gastroezofageālā atviļņa slimību (GERS) augstāks trauksmes līmenis bija statistiski nozīmīgi saistīts ar sliktāku atbildes reakciju uz protonu sūkņa inhibitoru (PSI) terapiju, un visizteiktākā šī ietekme bija pacientiem bez objektīviem atviļņa pierādījumiem pēc Lyon Consensus 2.0 kritērijiem.
Šis bija kohortas pētījums Zviedrijā par zīdaiņiem, kas dzimuši no 2003.gada janvāra līdz 2021.gada decembrim un novēroti pēc dzimšanas 6 mēnešus. Analīzē tika iekļauti visi dzīvi dzimuši zīdaiņi vismaz 35.gestācijas nedēļā. Primārais pētījuma iznākums bija asiņošana pirmajos 6 dzīves mēnešos.
Slikta vecāku psihiskā veselība un paaugstināts stress laikā, kad viņu bērns tiek uzņemts jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā ir saistīts ar nevēlamiem veselības iznākumiem gan vecākam, gan zīdainim ilgtermiņā. Sistemātiska pārskata veidā apkopota informācija, kādas intervences var būt lietderīgas, lai atbalstītu vecāka psihisko veselību emocionāli grūtā brīdī un varētu tikt izmantotas standarta aprūpes procesā.
Depresija nav tikai ķermeņa slimība vai afektīvo vai kognitīvo struktūru patoloģisks stāvoklis; tā ir nereducējams esamības veids. No fenomenoloģiskā viedokļa – materiālā pasaule, citi un es kopā veido savstarpēji saistītu kontinuumu. [28]
