Dupilumabs 300 mg, cendakimabs 360 mg un budezonīda perorāla suspensija 2 mg uzrādīja mērenu līdz augstu efektivitātes līmeni disfāgijas mazināšanā pusaudžiem un pieaugušajiem ar eozinofilo ezofagītu (EoE). Lielākā daļa pētīto terapiju, izņemot etrasimodu, nodrošināja histoloģisku remisiju.
Aizcietējumi ir viens no biežāk sastopamajiem kuņģa–zarnu trakta funkcionālajiem traucējumiem. Tie tiek definēti kā zarnu darbības nepietiekamība, kas izpaužas ar nepilnīgu vēdera izeju, samazinātu defekācijas biežumu, sāpīgu defekāciju vai cietu fēču izdalīšanos. Aizcietējumi var attīstīties jebkurā vecumā — no zīdaiņa perioda līdz pat senioru gadiem. Aizcietējumu savlaicīga noteikšana, profilakse un ārstēšana ir būtiska, lai uzlabotu senioru dzīves kvalitāti un mazinātu komplikāciju risku. [1]
Kairinātas zarnas sindroms (KZS) ir hroniska funkcionāla slimība, kas negatīvi ietekmē pacienta dzīves un darba kvalitāti. Pārsvarā KZS pacienti ir jaunas sievietes, turklāt slimības slogs jaunā vecumā parasti ir nozīmīgs arī ekonomiskā aspektā, jo var būt saistīts ar prombūtni no darba vai mācībām. KZS patoģenēze saistīta ar izmaiņām zarnu trakta–smadzeņu asī, kas ir viens no terapeitiskajiem pamatvirzieniem slimības pārvaldībā.
Līdz šim maz pētīts, kāds kolorektālā vēža attīstības risks ir pacientiem virs 75 gadu vecuma, kuriem iepriekšējā kolonoskopijā konstatēta adenoma, bet vadlīnijas rekomendē atkārtotu kolonoskopiju neveikt. Lai noteiktu kumulatīvo kolorektālā vēža risku, ne-kolorektālā vēža saistītus un visu iemeslu mirstības rādītājus šai pacientu grupai, ASV veterānu kohortā veikts pētījums.
Glikagonam līdzīgais peptīds 1 (GLP1) un glikozes atkarīgais insulinotropiskais polipeptīds (GIP) ir zināmi ar savām kuņģa saturu aizturošām īpašībām. Lai salīdzinātu klīniski nozīmīga atlieku kuņģa tilpuma (RGV) attīstības risku GLP1/GIP agonistu lietotājiem pirms augšējās endoskopijas ar sedāciju, veikts pētījums.
Iekaisīgas zarnu slimības (IZS) ir hroniska imūnsistēmas mediēta kuņģa-zarnu trakta saslimšana. Anēmija ir viena no biežāk sastopamajām IZS izpausmēm ārpus zarnām. Šis pētījums novērtēja anēmijas izplatību IZS pacientu vidū pasaulē.
Iekaisīgu zarnu slimību pacientu diagnostika un ārstēšana nereti ir komplicēta, resursu un laika ietilpīga. Klīniskās situācijas var būt netipiskas, saistītas ar blakusslimībām (infekcijas, hroniskas slimības), organisma īpatnībām, medikamentu ietekmi. IZS pacientu ārstēšanā ir nepieciešama pieredze, zināšanas un aprūpes resursi.
Kuņģa vēzis ir piektā biežākā ļaundabīgā slimība pasaulē, histoloģiski dominējot adenokarcinomai (> 95 %). Ilgtermiņa protonu sūkņu inhibitoru (PSI) lietošana postulēta kā kuņģa vēža riska faktors jau kopš 1980.gada. Un kaut arī pēdējie veiktie sistemātiskie pārskati šo asociāciju apstiprina, izmantotā literatūra kritizēta daudzu metodoloģisko ierobežojumu dēļ, tāpēc PSI un kuņģa adenokarcinomas savstarpējo saistību var uzskatīt par neskaidru. Lai palīdzētu izgaismot neskaidrības, veikts populācijas gadījumu kontroles pētījums, izmantojot prospektīvi ievāktus datus no dažādiem vietējiem reģistriem piecās Ziemeļvalstīs.
Perorāli kortikosteroīdi (KS) ir efektīva pirmās līnijas terapija pacientiem ar eozinofilu ezofagītu (EoE) gan ārstēšanai, gan remisijas uzturēšanai. Visi intervenču pētījumi perorālus KS nozīmējuši divas reizes dienā. Tomēr, citu iekaisīgu gastrointestinālu slimību gadījumā KS paraksta vienu reizi dienā ar līdzvērtīgu iznākumu un labāku zāļu lietošanas līdzestību. Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt budezonīda uzturošās terapijas efektivitāti, ja to lieto vienu reizi dienā.
Krona slimība ir hroniska iekaisīga zarnu slimība, kuras ārstēšana pēdējā desmitgadē piedzīvojusi būtisku paradigmas maiņu. Jaunākās Eiropas Krona un kolīta organizācijas (European Crohn’s and Colitis Organisation — ECCO) vadlīnijas uzsver personalizētu ārstēšanas pieeju, treat-to-target principa ieviešanu, kā arī precīzu slimības monitorēšanu, lai sasniegtu un noturētu remisiju. [1; 2] Rakstā apkopoti galvenie aspekti par terapijas izvēli, monitorēšanas rīkiem un onkoloģiskā skrīninga ieteikumiem klīniskajā praksē.
Ar šo metodi iespējams koriģēt tuvredzību, tālredzību un astigmatismu, samazinot vai pilnībā novēršot nepieciešamību lietot brilles vai kontaktlēcas. Austrumu slimnīcā Oftalmoloģijas klīnikā jau veiksmīgi veiktas vairāk nekā 40 ICL implantācijas operācijas.
Ciete ir galvenais uztura ogļhidrāts visā pasaulē un joprojām ir nozīmīgs ikdienas enerģijas avots dažādām iedzīvotāju grupām. Pamata pārtikas produkti, piemēram, rīsi, kvieši, kartupeļi un pākšaugi, ievērojami veicina ogļhidrātu uzņemšanu; tomēr cietes patēriņa ietekme uz vielmaiņu ievērojami atšķiras atkarībā no strukturālajām īpašībām, apstrādes pakāpes un uzturvielu mijiedarbības. Arvien vairāk pierādījumu liecina, ka ogļhidrātu kvalitātei, nevis tikai daudzumam, ir būtiska loma glikēmijas regulācijā, insulīna jutībā un lipīdu metabolismā. [1-3]
Dupilumabs 300 mg, cendakimabs 360 mg un budezonīda perorāla suspensija 2 mg uzrādīja mērenu līdz augstu efektivitātes līmeni disfāgijas mazināšanā pusaudžiem un pieaugušajiem ar eozinofilo ezofagītu (EoE). Lielākā daļa pētīto terapiju, izņemot etrasimodu, nodrošināja histoloģisku remisiju.
Pieaugušajiem ar hronisku nieru slimību (HNS) bez dialīzes III–IV stadijā mērena olbaltumvielu uzņemšanas ierobežošana bija saistīta ar mazāku nelabvēlīgu klīnisko iznākumu risku – galvenokārt retākām dialīzes uzsākšanām – un nebija saistīta ar standarta uzturmarķieru pasliktināšanos.
Jaunākie dati vēsta, ka GLP1 receptoru agonistu (RA) pievienošana terapijā 1.tipa cukura diabēta (CD) pacientiem samazina nopietnu kardiovaskulāro notikumu (MACE) un terminālas nieru mazspējas attīstības risku, nepaaugstinot diabētiskās ketoacidozes vai hipoglikēmijas riskus.
