Primāra hiperparatireoze veicina osteoporozes attīstību un progresiju senioru vidū. Līdz šim nav zināms paratireoīdektomijas ieguvums kaulu lūzumu risku mazināšanai šai pacientu grupai.
Aptaukošanās un 2.tipa cukura diabēts ir saistīti ar dažāda spektra negatīviem iznākumiem pacienta dzīves laikā, tajā skaitā iespējamību attīstīties onkoloģiskai slimībai. Lai gan bariatriskā ķirurģija ir pierādījusi kā vēža risku samazinoša intervence pacientiem ar aptaukošanos, mazāk pētīti pacienti ar aptaukošanos un cukura diabētu. Šajā pētījumā meklēta ilgtermiņa vēža sastopamība pacientiem pēc bariatriskās ķirurģijas vai standarta aprūpes pacientiem ar aptaukošanos un cukura diabētu vienādotā perspektīvā pētījumā Zviedrijā – SOS (Swedish Obese Subjects).
Sadarbojoties Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Acu slimību klīnikas un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Oftalmoloģijas klīnikas acu ārstiem, veikta unikāla acs operācija divus mēnešus vecam mazulim ar retu iedzimtu acābola attīstības traucējumu.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi pēc tireoīdektomijas un tālāka vairogdziedzera stimulējošā hormona nomākšana var būt iemesls negatīvam efektam uz glikozes homeostāzi pacientiem ar vairogdziedzera vēzi.
Jaunākie dati par aortas stenozes sastopamību populācijā un mirstību lielākoties aprobežojas ar terciāro aprūpes centru sniegto informāciju vai pētījumiem pēc aortas vārstuļa korekcijas. Tāpēc tika veikts pētījums, kura mērķis bija nodrošināt ar jaunu ieskatu situācijā ar aortas stenozes pacientiem ārpus stacionāra, balstoties uz datiem no liela apjoma populācijas pētījuma.
Bērniem ar obstruktīvu miega apnoju ir augstāks nakts enurēzes risks, salīdzinot ar vispārējo populāciju. Pastāv pieņēmums, ka pēc adenotonsilektomijas veikšanas šiem bērniem nakts enurēze pāriet. Tomēr, iztrūkst pētījumu par nakts enurēzes iznākumiem bērniem, kas pēc nejaušības principa vai nu sāņēmuši nogaidošu terapeitisko taktiku, vai veikta tonsilektomija.
Perifēri intravenozi katetri (PIK) ir visbiežāk lietotās medicīniskās ierīces slimnīcās visā pasaulē. To radītas infekcijas ir salīdzinoši reti sastopamas, bet lielākoties izpaužas ar smagu klīnisko gaitu, tāpēc svarīgi tās novērst.
Lielākā daļa pacientu ar akūtu pankreatītu piedzīvo vieglas gaitas, pašlimitējošas slimības izpausmes ar retu nepieciešamību hospitalizācijai. Tomēr, apmēram 20–25 % pacientu attīstās daudz samagāks un potenciāli dzīvību apdraudošs stāvoklis ar progresējošu sistēmisku iekaisīgu atbildreakcijas sindromu (SIRS) un multiorgānu mazspēju, kas ir iemesls augstiem mirstības rādītājiem.
Vēnu trombembolija (VTE), tajā skaitā dziļo vēnu tromboze un plaušu embolija ir bieži sastopama komplikācija ginekoloģiska vēža gadījumā un ir saistīta ar augstu mirstības un nāves risku. Šā pētījuma mērķis bija noskaidrot VTE sastopamību un riskus sievietēm ar olnīcu vēzi, atkarībā no primārās izvēlētās terapijas metodes.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīca ziņo par 36 gadus vecu pacienti, kurai veikta Latvijā unikāla un sarežģīta operācija – rokā esošo limfvadu piešūšana vēnām.
Metastātisks krūts vēzis joprojām ir neārstējama slimība, kuras ārstēšanas mērķi ir vērsti uz dzīvildzes pagarināšanu, slimības progresijas kavēšanu un dzīves kvalitātes saglabāšanu. Neskatoties uz strauju jaunāko sistēmisko terapiju attīstību, daļai pacienšu pēc vairākām terapijas līnijām tiek izsmeltas visas standarta ārstēšanas iespējas. Šādi pacienti ar multirezistentu slimību veido vienu no sarežģītākajām grupām onkoloģijā.
Liels, 24 gadus ilgs pētījums, kurā piedalījās vairāk nekā 8200 pieaugušo, liecina, ka liekā ķermeņa masa var paātrināt smadzeņu novecošanos, veicinot straujāku atmiņas, koncentrēšanās spēju un lēmumu pieņemšanas prasmju pasliktināšanos. Šī saistība bija īpaši izteikta cilvēkiem vecumā virs 65 gadiem, radot bažas par aptaukošanās ilgtermiņa ietekmi uz smadzeņu veselību.
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
Osteoporotisko lūzumu ārstēšanas rādītāji saglabājas zemi, neskatoties uz dažādiem pieejamiem efektīviem medikamentiem, lai mazinātu gan iniciālu lūzumu risku, gan iespējamību lūzumam atkārtoties, ja tas jau noticis iepriekš. Izpētīts, ka pasaulē tikai 27 % sieviešu un 4 % vīriešu ar akūtu osteoporotisku lūzumu slimnīcā sniegtas rekomendācijas par medikamentozās terapijas sākšanu. Osteoporotiski lūzumi senioru vidū ir prevalējošais iemesls paaugstinātam mirstības riskam, tāpēc nozīmīgi slimību laicīgi atklāt un ārstēt. [1] Bet arī jau notikuša lūzuma un līdz šim nediagnosticētas osteoporozes gadījumā ir jārīkojas.
D vitamīna lietošana ikdienas praksē šobrīd jau ir kļuvusi diezgan pašsaprotama gan pacientam, gan klīnicistam. Taču neskaidrības saglabājas, kad jāizvēlas konkrēts D vitamīna preparāts, deva un forma, kā arī jāmonitorē mērķa sasniegšana. Būtiska nozīme izvēlē ir gan pacienta blakusslimībām un personīgajai izvēlei, gan iepriekšējai pieredzei efektivitātes rādītājos. Dr. Renāte Helda, endokrinoloģe ar plašu klīnisko pieredzi, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem par individualizētu pieeju D vitamīna deficīta korekcijā un profilaksē.
