Pārliecinoši pierādījumi liecina, ka SARS-CoV-2 izraisa vairāku orgānu sistēmu, tostarp nervu sistēmas, disfunkciju. Bieži tiek ziņots par neiroloģiskiem simptomiem pat pacientiem ar vieglu slimības gaitu, un dažiem šie neiroloģiskie simptomi var saglabāties kā daļa no garā Covid.
Cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu, kuriem ir arī kognitīvi traucējumi, var būt lielāks insulta, infarkta vai nāves risks, nekā citiem cilvēkiem ar cukura diabētu, kuriem nav kognitīvu traucējumu liecina jauns pētījums.
Ilgtermiņa antikoagulantu lietošana nepieciešama, lai novērstu insulta risku pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Kā viena no pētījumu aktualitātēm ir antikoagulantu lietošanas drošums un efektivitāte ļoti vecu pacientu (80 gadi un vairāk) grupā.
Jauns pētījums liecina, ka pacientiem, kas hospitalizēti ar Covid-19 pneimoniju, ir lielāks demences attīstības risks nekā tiem, kuriem ir cita veida pneimonija.
Vidēji cilvēki ar epilepsiju dzīvo par 10-12 gadiem mazāk nekā tie, kuriem nav šīs slimības. Papildu mirstība ir īpaši izteikta cilvēkiem, kuriem ir epilepsija un garīgi traucējumi.
Insultam var būt daudz iemeslu. Aterotrombotisku insultu izraisa trombs, kas veidojas no plāksnēm, kas uzkrājas smadzeņu asinsvados. Jauns pētījums liecina, ka cilvēkiem, kuriem ir šāda veida insults un kuriem ir arī augstāks triglicerīdu līmenis asinīs, var būt lielāks risks iegūt vēl vienu insultu vai citas sirds un asinsvadu problēmas pēc viena gada, salīdzinot ar cilvēkiem, kuriem ir bijis insults, bet tiem ir zemāks triglicerīdu līmenis.
Covid-19 pandēmijas laikā dažiem ar SARS-CoV-2 vīrusu inficētiem cilvēkiem joprojām ir “garā Covid” simptomi, kas saglabājas vismaz trīs mēnešus pēc atveseļošanās no Covid, pat pēc viegliem saslimšanas gadījumiem.
Cilvēkiem, kuri ir fiziski labāk sagatavoti, ir mazāka iespēja saslimt ar Alcheimera slimību nekā cilvēkiem, kuri ir mazaktīvāki.
Pieņem, ka migrēna ir kā aizsargājošs faktors pret krūts vēža attīstību. Taču pētījumu rezulāti atšķiras – citiem apstiprinot šo asociāciju, citiem noliedzot. Tāpēc šīs publikācijas autori veica meta–analīzi, lai noskaidrotu, vai šāda inversa asociācija starp migrēnu un krūts vēzi pastāv.
Multiplo sklerozi (MS), progresējošu slimību, kura skar 2,8 miljonus cilvēku visā pasaulē un kuru nevar pilnībā izārstēt, visticamāk, izraisa infekcija ar Epšteina—Barras vīrusu (EBV), liecina nesena pētījuma rezultāti.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
