Cilvēka gremošanas traktā, urīnizvades sistēmā, reproduktīvajā sistēmā, augšējos elpceļos un ādā mīt miljardiem baktēriju, vīrusu un sēnīšu, kā arī atsevišķi vienšūņi un helminti.
Akne ir ļoti izplatīta un bieži sastopama saslimšana pusaudžiem, tomēr tā ir ne tikai pusaudžu problēma. Eksperti uzskata, ka aknes izplatība skar 80–90% jauniešu. [1; 2] Akne parasti ilgst vairākus gadus un tiek raksturota kā saslimšana, kas laika gaitā mainās, tāpēc tiek uzskatīta vairāk par hronisku nekā akūtu saslimšanu. 15–30% pacientu ir nepieciešama intensīva medikamentoza ārstēšana, un šie pacienti veido lielāko pacientu grupu dermatologu praksēs visā pasaulē. [3]
Pēdējo piecu gadu laikā ievērojami pieaug mikroorganismu rezistence pret antimikrobiskajiem līdzekļiem. Parādās arvien jauni mikroorganismu aizsardzības mehānismi, un daudzas patogēnās baktērijas ir kļuvušas multirezistentas. Antibiotiku lietošana ir galvenais riska faktors, kāpēc veidojas rezistence. Aptuveni 75% no antibiotikām tiek lietotas ambulatori, un pētījumi rāda – tieši šajā sektorā tās visbiežāk arī tiek lietotas nelietderīgi. Līdz ar to visiedarbīgākā intervence antibiotiku lietošanas samazināšanā var būt tieši ambulatorajā praksē.
Mikroorganismu ierosināto slimību terapija ir un paliek aktuāls medicīnas jautājums. Lai cīnītos pret patogēnajiem aģentiem, lieto t. s. antimikrobisko terapiju jeb pretmikrobu līdzekļus. Mikroorganismu rezis-tences intensīvā veidošanās un rezistento formu straujā izplatība ir radījusi gan daudzas teorētiskas problēmas, kas pašlaik tiek aktīvi pētītas, gan arī izvirzījusi praktiskus uzdevumus jaunu pretmikrobu preparātu ieguvē.
Vajadzība pēc antibakteriālās terapijas ir praktiskās medicīnas neatņemama realitāte. Savukārt praktizējošā ārsta interesi saistošas varētu būt šīs jomas – antibiotiku patēriņa – globālākas tendences. Tāpēc piedāvājam lasītājam informāciju par antibiotiku patēriņu Latvijā un dažās citās Eiropas valstīs, analizējot 2004. gada rādītājus.
Onihomikoze klīnicistu praksē ir starp biežākajām naga infekcijām un var būt iemesls pacienta psihosociālām problēmām un diskomfortam, sāpēm naga apvidū. Zināmi vairāki riska faktori — hiperhidroze, tinea pedis, psoriāze, kā arī tādi eksogēni faktori kā ciešu apavu nēsāšana, nagu traumatisms, higiēnas un aprūpes pārkāpumi. Risku palielina blakusslimības: cukura diabēts, imūnsupresija, vēnu nepietiekamība, perifēro artēriju slimība un citas.
Esenciālas jeb primāras arteriālas hipertensijas (AH) sastopamības rādītājs ir ļoti augsts, turklāt tā izraisa nopietnas kardiovaskulāras komplikācijas, palielina mirstību un ir cēlonis pārejošai un pastāvīgai invaliditātei. [1] Rakstā sniegtas atziņas no pētījuma par asinsspiediena farmakoloģisko ārstēšanu Latvijā: ar pacientu saistīto rezultātu novērtējums.
Hroniska venoza mazspēja ir termins, ko plaši lieto fleboloģijā, tomēr praksē to nereti lieto nevietā, runājot, piemēram, par varikozām kāju vēnām vai vēnu mazspēju. Rakstā vienkāršotā veidā sniegts skaidrojums, kāda ir atšķirība un ko tas nozīmē.
Cukura diabēts (CD) ir endokrīna slimība, kuras ārstēšanas centrā jābūt diabēta pacientam. Terapijas izvēli nosaka glikēmijas pakāpe, blakusslimības, sociālie faktori un citi iemesli, kas var ietekmēt ārstēšanu.
Multiplā skleroze (MS) ir hroniski progresējoša centrālās nervu sistēmas slimība, kas skar jaunus pieaugušos un ir iemesls agrīnai invaliditātei šajā vecumgrupā. Precīzs MS cēlonis nav zināms, to izraisa vairāku līdztekus faktoru kopums. Iespējamie multiplās sklerozes simptomi ir ļoti dažādi, to izpausmes nosaka perēkļa lokalizācija galvas vai muguras smadzenēs, arī prognoze katra pacienta gadījumā atšķiras.