Ģimenes ārsts ANDRIS BAUMANIS viens no pirmajiem Latvijā izveidoja savu ārsta praksi. Dr. Baumanis ne vien rūpējas par savu pacientu veselību, bet arī aktīvi iestājas par to, lai valstī būtu sakārtota veselības aprūpes sistēma. Vēršoties pret dažādām birokrātijas nejēdzībām, cenšas sakārtot darba vidi sev un kolēģiem, nebaidoties izsaukt uguni uz sevi.
Starptautisku Covid-19 pētījumu sistemātisks pārskats un meta-analīze ir apstiprinājusi, ka, bērni, kas ir jaunāki par pieciem gadiem, viegli atgūstas no infekcijas, puse no inficētajiem bija zīdaiņi un gandrīz pusei no inficētajiem bērniem līdz 5 gadu vecumam slimība norit bez simptomiem.
Sekojot jaunākajām Eiropas slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) rekomendācijām, kas balstītas uz pētījumiem, Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) ir sagatavojis skaidrojošu materiālu* ārstiem par kārtību, kādā ārsts izbeidz izolāciju Covid-19 pacientiem.
Depresīviem bērniem un pusaudžiem ir lielāks risks ciest no priekšlaicīgas nāves un plaša spektra slimībām vēlāk dzīves laikā. Tie ir liela novērojuma pētījuma, kas veikts Karolinska institūtā Zviedrijā, rezultāti. Galvenie secinājumi norāda uz nepieciešamību meklēt citas iespējamās slimības pēc bērnībā vai pusaudžu vecumā bijušas depresijas. Pētījums ir publicēts žurnālā JAMA Psychiatry.
Efektīvs ģimenes ārsta darbs nozīmē sadarbību ar ārstiem–speciālistiem. Endokrinologs ir ārsts, pie kura ģimenes ārsts pacientus nosūta īpaši bieži, jo tieši endokrinologs nodarbojas ar tādu Latvijā un attīstītajās valstīs izplatītu slimību ārstēšanu kā cukura diabēts, osteoporoze, vairogdziedzera disfunkcija.
Gan somatiskā profila veselības aprūpes speciālistiem, gan psihiatriem konsultācijās nereti jārunā par stresa problēmu un cilvēka psihoemocionālo reakciju uz stresu, īpaši svarīgi to ievērot agrīnās slimības stadijās. Mūsdienu pasaules apstākļos cilvēka dzīvē valda dažādu veidu stress, turklāt pašreizējā Covid–19 pandēmija uzjunda papildu stresa faktorus. [1]
Šobrīd sabiedrības ikdiena pasaulē valdošās Covid–19 pandēmijas dēļ būtiski mainījusies — un saaukstēšanās sezona praktiski ir pienākusi nemanot. Šogad sabiedrību un veselības aprūpes speciālistus gaida daļēji nezināmais, jo saaukstēšanās vīrusi dalīs vietu arī ar SARS–CoV–2.
Ģimenes ārste LĪGA BĪLĀNE savu praksi Saldus novada Lutriņu pagasta centrā atvēra pirms pusotra gada. Cenšas strādāt citādi, nekā pacientiem bija ierasts: atsevišķa telpa ārsta sarunai ar pacientu, skaidrāk novilkta robeža starp laiku pacientiem un laiku sev. Dakterei viņas darbs tiešām patīk, taču nākotnes skatījums ir skaudri reālistisks.
Depresīvu/trauksmes spektra traucējumu attīstībai īpaši pakļauti ir ģimenes ārsti salīdzinājumā ar kolēģiem stacionāros, jo pārsvarā pirmie saskaras ar pacienta medicīniskajām sūdzībām, risina ne tikai ārstnieciskos, bet arī sociālos jautājumus, vada praksi (respektīvi, uzņēmumu), atbild par lielu apjomu dokumentācijas.
Jaunais pētījums, kas publicēts Diabetologia, ir pirmais, kurā bezmiegu identificē kā riska faktoru, kas saistīts ar paaugstinātu 2. tipa cukura diabēta attīstības risku. Pētījumā identificēti 34 riska faktori, kas palielina (19) vai samazina risku (15), kā arī vēl 21 iespējams riska faktors, par kuriem pierādījumi nebija pietiekami ticami.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Parkinsona slimība ir visbiežākā neirodeģeneratīvā kustību slimība pasaulē. [1] Tās skarto cilvēku skaits pasaulē pieaug tik strauji, ka tā tiek dēvēta par neinfekciozu pandēmiju. [2] Parkinsona slimības sastopamība pasaulē vidēji ir 1—2 cilvēki no 1000, rietumvalstīs vērojama lielāka Parkinsona slimības sastopamība nekā austrumos. [3; 4] No 1990. gada līdz 2015. gadam Parkinsona slimības sastopamība augusi vairāk nekā divas reizes, izteikta prognoze, ka 2040. gadā tā skars jau 12,9 miljonus pasaules iedzīvotāju. [2]