Šobrīd sabiedrības ikdiena pasaulē valdošās Covid–19 pandēmijas dēļ būtiski mainījusies — un saaukstēšanās sezona praktiski ir pienākusi nemanot. Šogad sabiedrību un veselības aprūpes speciālistus gaida daļēji nezināmais, jo saaukstēšanās vīrusi dalīs vietu arī ar SARS–CoV–2.
Ģimenes ārste LĪGA BĪLĀNE savu praksi Saldus novada Lutriņu pagasta centrā atvēra pirms pusotra gada. Cenšas strādāt citādi, nekā pacientiem bija ierasts: atsevišķa telpa ārsta sarunai ar pacientu, skaidrāk novilkta robeža starp laiku pacientiem un laiku sev. Dakterei viņas darbs tiešām patīk, taču nākotnes skatījums ir skaudri reālistisks.
Depresīvu/trauksmes spektra traucējumu attīstībai īpaši pakļauti ir ģimenes ārsti salīdzinājumā ar kolēģiem stacionāros, jo pārsvarā pirmie saskaras ar pacienta medicīniskajām sūdzībām, risina ne tikai ārstnieciskos, bet arī sociālos jautājumus, vada praksi (respektīvi, uzņēmumu), atbild par lielu apjomu dokumentācijas.
Jaunais pētījums, kas publicēts Diabetologia, ir pirmais, kurā bezmiegu identificē kā riska faktoru, kas saistīts ar paaugstinātu 2. tipa cukura diabēta attīstības risku. Pētījumā identificēti 34 riska faktori, kas palielina (19) vai samazina risku (15), kā arī vēl 21 iespējams riska faktors, par kuriem pierādījumi nebija pietiekami ticami.
Galvassāpes, sāpes mugurā, roku tirpšana, acu asarošana — simptomi, ar kuriem pacients bieži dodas uz ģimenes ārsta kabinetu pēc palīdzības. Šobrīd izteikti pieaugušas sausās acs sindroma izpausmes un redzes pasliktināšanās gadījumi.
Klīnikas ALma vadītājs ANDRIS LASMANIS ir pirmais ģimenes ārsts Latvijā. Viņa ģimenes ārsta kvalifikācijas apliecībā rakstīts: Nr. 1. Pieredzējis, vitāls astoņdesmitgadnieks, joprojām kustībā.
Pie ģimenes ārsta vēršas 24 gadus veca sieviete ar sūdzībām par sāpīgu, dedzinošu un biežu urināciju, par velkošām sāpēm vēdera lejasdaļā, sūdzības ilgst divas dienas. Temperatūra 37,1 °C. Citas sūdzības neatzīmē. Šie simptomi ģimenes ārstam liek domāt par urīnceļu infekciju (UCI).
Viena no būtiskām pieredzēm Covid–19 kontekstā noteikti ir darbs no mājām. Nav jau tā, ka nezinājām par darbu attālināti, taču vīruss mūs visus nolika uz lāpstiņām — pielāgojies! Ko medicīnā var un ko nevar attālināti? Apkopojām viedokļus, kā ārsti strādā (strādāja) ārkārtas situācijā.
Doctus sazinājās ar vairākiem latviešu ārstiem, kas dzīvo un strādā ārpus Latvijas. Lūdzām dalīties pārdomās, kā SARS–CoV2 mainījis ārsta ikdienu un darbu. Kāds noskaņojums valda?
“Jūtos noguris”, “man nav spēka”, “jau no rīta pamostos noguris”, “vakarā pēc darba spēju tikai iekrist gultā” — šādas un līdzīgas sūdzības itin bieži ir iemesls vizītei pie ārsta. Neatkarīgi no vecuma, dzimuma, blakusslimībām, sociālā stāvokļa, nodarbošanās.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Izpētīts, ka priekšlaicīgas menopauzes iestāšanās saistīta ar paaugstinātu īstermiņa risku attīstīties koronārai sirds slimībai, bet ilgtermiņa riski nav zināmi. Šā pētījuma mērķis bija aprēķināt koronāras sirds slimības (KSS) risku dzīves laikā un analizēt, vai šie riski atšķiras atkarībā no sievietes rases.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
Glikagonam līdzīgais peptīds 1 (GLP1) un glikozes atkarīgais insulinotropiskais polipeptīds (GIP) ir zināmi ar savām kuņģa saturu aizturošām īpašībām. Lai salīdzinātu klīniski nozīmīga atlieku kuņģa tilpuma (RGV) attīstības risku GLP1/GIP agonistu lietotājiem pirms augšējās endoskopijas ar sedāciju, veikts pētījums.
