Priekškambaru mirdzēšana (PM) ir visbiežāk sastopamā aritmija pasaulē ar skaidri zināmu insulta risku. Mazāk atpazīta ir PM saikne ar kognitīvu disfunkciju un/vai demenci. Kaut arī pastāv pārklāšanās starp PM un kognitīvu traucējumu riska faktoriem, pierādīts, ka PM neatkarīgi paredz incidentas demences attīstību.
Gados veciem cilvēkiem, kuri ievēro Vidusjūras diētu, ir mazāks izziņas pasliktināšanās risks. Pētījums sniedz jaunus pierādījumus, kas ļauj labāk izprast bioloģiskos mehānismus, kas saistīti ar uztura ietekmi uz kognitīvo veselību novecojošā sabiedrībā.
Atopiskais dermatīts (AD) ir bieži sastopama hroniska iekaisīga ādas slimība, kas skar arī pieaugušo populāciju visā pasaulē. Jaunākās publikācijās izteikta hipotēze, ka AD varētu būt saistīts ar kognitīvas disfunkcijas attīstību, bet pieejamie individuālo pētījumu rezultāti ir nepilnīgi. Šajā sistemātiskajā pārskatā un meta–analīzē izvērtēta AD un kognitīvās disfunkcijas saistība vidēja un vecāka gadagājuma pacientu vidū.
Saskaņā ar meta-analīzes rezultātiem, cilvēki, kuri bērnībā ir piedzīvojuši traumatiskus notikumus, piemēram, vardarbību, nolaidību vai sadzīves disfunkciju, pieaugušā vecumā var piedzīvot galvassāpes.
Sievietēm ar perifērisko artēriju slimību (PAS) bieži vien novēro atpiskus simptomus, vēlāku hospitalizāciju un sliktāku prognozi, tāpēc risku identifikācija un to pārvaldība ir ļoti svarīga. Šajā pētījumā novērtētas PAS riska faktoru atšķirības starp dzimumiem.
Paaugstināts asinsspiediens ir bieži novērots akūta insulta pacientiem – tas ir saistīts ar paaugstinātu risku ilgtermiņa invaliditātei un mirstībai. Lielai daļai pacientu pirms insulta jau ir bijusi hipertensija anamnēzē. Šobrīd pastāv diskusijas par optimālo laika periodu, kad būtu jāsāk antihipertensīvā terapija pēc akūta insulta, lai samazinātu invaliditātes vai nāves riskus.
Vientulība saistīta ar paaugstinātiem vispārējās saslimstības un mirstības riskiem, t.sk. ar neirodeģeneratīvām slimībām. Šā pētījuma autori raduši saistību starp vientulību un Parkinsona slimības attīstību laika gaitā.
No š.g. 1. aprīļa pieaugušiem pacientiem ar noteiktām diagnozēm (E43, E44.0, G12.1, R13, K59.8, K63.2, K86.8, K90, K91.2 pēc SSK–10 klasifikācijas), kuri spēj ēst, bet ilgstošu periodu (vismaz četras nedēļas) nespēj ar uzturu uzņemt pietiekamu uzturvielu daudzumu, tiek nodrošināts medicīniskais papilduzturs ar piegādi uz mājām.
Pētījumā ar dvīņu pāriem pierādīts, ka smadzeņu satricinājums agrīnā dzīves posmā ir saistīts ar zemākiem rādītājiem domāšanas un atmiņas prasmju pārbaudēs gadu desmitiem vēlāk, kā arī ar straujāku šo rādītāju samazināšanos, salīdzinot ar dvīņiem, kuriem nebija smadzeņu satricinājuma vai traumatiski smadzeņu bojājumi.
Demence ir diagnoze, kas maina ne tikai pacienta un līdzcilvēku dzīves kvalitāti, bet arī līdz šim lietoto medikamentu lietošanas paradumus, ietekmējot hronisku slimību pārvaldības procesu un zāļu lietošanas drošumu.
Vai populāri diabēta un svara zaudēšanas medikamenti, piemēram, semaglutīns patiešām varētu pasargāt smadzenes no insulta bojājumiem vai pilnībā novērst insultu? Trīs jauni pētījumi, kas tika prezentēti lielā neiroķirurģijas konferencē, liecina, ka tie varētu.
D vitamīna deficīts ir prevalents stāvoklis hroniskas nieru slimības (HNS) gadījumā un bieži vien progresē dinamikā. Aprēķināts, ka ap 80 % predialīzes pacientu 25(OH)D koncentrācija serumā ir < 20 ng/ml, un samazinātā nieru funkcija ietekmē gan anaboliskās, gan kataboliskās D vitamīna metabolisma fāzes. [4] Kidney Disease Global Outcome (KDIGO) vadlīnijas rekomendē rutīnas D vitamīna līmeņa kontroli un suplementāru lietošanu pacientiem ar HNS.
Personām ar lieko svaru vai aptaukošanos ir lielāks priekškambaru mirdzaritmijas (AF) attīstības risks nekā tiem, kuru svars ir normas robežās. Gandrīz ceturtdaļu no paaugstinātā riska, ko izraisa aptaukošanās, veido blakus slimības, savukārt atlikušais risks ir tieši saistīts ar aptaukošanos.
Bagātākās valstīs cilvēki nekustas mazāk, viņi vienkārši ēd vairāk. Jauns Djūka universitātes pētījums liecina, ka uzturs, nevis slinkums, veicina aptaukošanās epidēmiju industrializētajās valstīs.
Neiroleptiķi un benzodiazepīni ir tās medikamentu grupas, kas visbiežāk tiek izmantotas pacientiem ar persistējošu ažitētu delīriju dzīves noslēgumā. Tomēr līdz šim maz novērtēts, kāda ir šo medikamentu riska-ieguvumu attiecība, kā arī benzodiazepīni nav salīdzināti ar placebo.
