Mūsdienās veselības aprūpē aizvien vairāk tiek akcentēta pacienta garīgā dimensija, kas būtiski ietekmē viņa motivāciju, līdzestību terapijai un dzīves kvalitāti. Raksts aplūko kapelāna — garīgās aprūpes speciālista — lomu Latvijas slimnīcās, pamatojoties uz autores 2025. gadā veikto empīrisko pētījumu, kurā tika intervēti kapelāni dažādās Latvijas ārstniecības iestādēs.
Vai pacients, kurš piekrīt ārstēties, bet norādījumus neievēro, ir “sarežģīts”? Vai varbūt viņš vienkārši nav sapratis būtisko? Komunikācija nav tikai vārdu apmaiņa, tā ir klīniskās kvalitātes pamats. Tomēr praksē nereti konsultējam pacientus, kuru rīcība šķiet neparedzama vai neracionāla: viņi atsakās no izmeklējumiem, pārtrauc terapiju, ignorē ārsta norādījumus. Tad aiz viņu uzvedības nereti slēpjas kultūras atšķirības, valodas barjera vai citāda izpratne par veselību.
Nesen notikusī traģēdija — nevakcinēta zēna nāve no difterijas — radījusi augsni diskusijai. Vai 21. gadsimtā ar savu izvēles brīvību drīkstam apdraudēt citus, arī pašus tuvākos — savus nepilngadīgos bērnus? Kurā brīdī un cik tālu drīkst iejaukties ārsti? Un kā līdzīgos gadījumos rīkojas citur pasaulē?
Pasaulē uzmanību izpelnījušies divu lielvalstu provokatoriski priekšlikumi veselības jomā, kuros uzsvērta paša atbildība, sods un aizliegums.
Skatoties labdarības raidījumus par bērniem, kas cietuši no seksuālas, fiziskas un emocionālas vardarbības, vienmēr jādomā, ka ikvienam no šiem bērniem ir ģimenes ārsts. Ņemot vērā statistiku, mēs šos bērnus satiekam praksē, bet bieži pat nenojaušam, kas ar viņiem notiek.
Aprīļa izskaņā notika Latvijā pirmā pacientu pieredzes konference, kurā diskutēja par pozitīvu pieredzi pacienta lomā. Berila institūta (kas ir pasaules līmeņa pacientu pieredzes pētniecības organizācija) dati liecina: 71 % pacientu vissvarīgākais šķiet tas, ka viņi tiek uzklausīti, bet 67 % pacientu ir būtiski, ka viņiem tiek sniegts skaidrojums par viņu veselības situāciju.
Vai profesijas statuss, amats uzliek pienākumu, ko drīkst un ko nedrīkst darīt sociālajos tīklos? Kā izmantojam šķietamo brīvību, ko sniedz sociālie tīkli? Vai sociālie tīkli maina mūsu domāšanu un uzvedību? Atbild ARTŪRS MEDNIS, New Black dibinātājs un vadītājs, jauno mediju un digitālā mārketinga speciālists.
Žurnālisti ir bieži ciemiņi GRIGORIJA SEMJONOVA pārvaldītajā Daugavpils reģionālajā slimnīcā, lai runātu par lielas reģionālas slimnīcas kolektīva izaicinājumiem Covid–19 apstākļos. Viņam ir 32 gadi, milzīga atbildības izjūta, viņš deg par savu slimnīcu, par saviem darbiniekiem, viņa telefons reti klusē, arī mājās. Atzīst, ka vēlētos, kaut vairāk laika varētu atlicināt ģimenei.
Mēdz teikt — kā gadu iesāksi, tā viss ritēs. Vai atceramies, kā iesākām 2021. gadu?
Tēva psihiskie traucējumi perinatālajā periodā var ietekmēt visas ģimenes veselību; tomēr šie stāvokļi bieži ir novērtēti par zemu, un par to sastopamību un sākuma laiku zināms maz.
Kanādas Vēža asociācija (CSS) aicina veselības politikas veidotājus atbalstīt kolorektālā vēža skrīningu sākt no 45 gadu vecuma, nevis 50, kā tas ir šobrīd. Šo lūgumu atbalsta arvien spēcīgāka pierādījumu bāze par gados jaunu kolorektālā vēža gadījumu pieaugumu sabiedrībā.
“Svarīgs ir sajūtu pilns mirklis, kas pieder man un kas iedod mieru un enerģiju dzīvot,” — secina viena no pazīstamākajām Latvijas ginekoloģēm DACE MATULE. Viņa daudzus gadus ir vadījusi ginekologu saimi, savulaik cīnījusies par vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi, ir nopelni, arī adaptējot metodi miomas ārstēšanā, palīdzējusi tikt pie bērniņiem neskaitāmiem pāriem, un daktere ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā jau 17. reizi norisinās starptautiskais seminārs “CTO day Riga East Clinical University Hospital” jeb “Hronisku totālu oklūziju (HTO) diena”. Seminārā piedalījās pasaulē vadošie invazīvie kardiologi no dažādām valstīm.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
