Jārēķinās, ka ne ar ko nevari rēķināties. Nerakstītas likumsakarības no ārstu dežūrām

Mērfija, Pāra, Darba nezūdamības un Jauno kolēģu magnēta likumi

Plastikas ķirurgs AIVARS TIHONOVS saka: dežurējot jārēķinās ar to, ka pilnīgi ne ar ko nevar rēķināties! Viņš novērojis vairākus likumus, kas darbojas dežūru laikā.

Viens no tiem ir Mērfija likums - jo tu mazāk gribi strādāt, jo vairāk dabūsi. Pāra likums - ja ir viens gadījums, tad drīz būs klāt otrs tāds pats. Faktiski šādi ir gadījies ar visu, tikai ar krāniņa amputācijām ne. Jauno kolēģu magnēta likums - jo gados jaunāks dakteris, jo vairāk viņš pievelk nepatikšanas. Mums centrā ir jauna kolēģe dr. N. Tomiševa (jaunākā sertificētā plastikas ķirurģe), lūk, viņa ir šāds magnēts! Kā viņa dežurē - tā ieved ļoti smagas traumas. Darba nezūdamības likums - man ir bijis pa četrām piecām dežūrām, kad īsti pat nesanāk naktī pastrādāt, bet tas kompensējas - jo pienāk brīdis, kad jāstrādā diennakti no vietas.

Vislielākā cemme dežurēt man laikam ir Ziemassvētkos. Vēl tad, kad visi pārējie kolēģi kopā kaut kur dodas. Bet grandioza cemme - kad esi visu nakti šuvis, piemēram, pāris pirkstu, pret rītu pabeidzis operāciju, sarakstījis papīrus, nolicis galvu uz spilvena... un tajā brīdī zvana, ka uzņemšanā ir trakojošs piedzēries tips ar pārgrieztām vēnām, un es zinu, ka man būs trīs četras stundas jāoperē. Tobrīd prātā nāk domas par sava darba bezjēdzību. Visbiežāk šādas situācijas notiek svētkos, īpaši 1. janvārī no rīta. Kad esi visus pirotehniķus salabojis un parādās tie, kas sakāvušies, sagriezušies. Esmu novērojis, ka ir vesela cilvēku suga, kas uzprasās uz nepatikšanām. Pārsvarā tie ir cilvēki, kas vieglprātīgi attiecas pret dzīvi kā tādu. Piemēram, viņi pamanās nogriezt sev vienus un tos pašus pirkstus divas reizes.

Svētku dežūras iespiežas atmiņā. Reiz pēc svētkiem dežūrār­stam dr. Krustiņam citu pēc cita ieveda četrus pacientus ar amputētiem pirkstiem. Viņš sauca palīgā mājas dežurantus dr. Kapicki un dr. Kraukli. Operāciju zālē abi galdi bija aizņemti, trešo pacientu operēja uz pārvietojamiem ratiem.

Protams, ja ir iespējams, dežūras laikā mēģinu pagulēt. Ir vietas, kur tas dežūru laikā nav atļauts, bet pie mums tas ir pat obligāti. Ir jāspēj strādāt ar mikroskopu. Pa dienu - rakstu pacientu vēstures un dokumentu kalnus.

Reiz biju aizbraucis uz laukiem brīvdienā atpūsties. Zvana kolēģis un saka: tu esi mājas dežurants, brauc palīgā. Man kauns, ka esmu tālu aizdevies, skrienu atpakaļ uz Rīgu, ieeju operāciju zālē, bet kolēģis saka: zini, es te pārskatījos, tu nemaz neesi mājas dežurants!... Arī tā gadās. Bet ar kolēģiem allaž koleģiāli sarunājam, maināmies ar dežūrām, ja vajag.

Svētkos mediķi parasti savācas nodaļā, uzklāj galdu un bieži vien pēc tam, kad ir omulīgi piesēsts un varbūt pat atkorķēts kāds šampanietis, - ir jāiet pie darba! Pacientus uz svētkiem lielākoties rakstām laukā - lai svin mājās.

Svētkos ieved cilvēkus ar netipiskām traumām. Reiz atveda divas meitenes ar sagrieztiem dibeniem. Meitenes peldkostīmos un dibeni - tādās šķēpelītēs. Beigās noskaidrojās, ka meitenes pirtī dancojušas uz slapja galda, paslīdējušas un uzgāzušās uz glāzēm. Vēl man patīk labie, inteliģentie puiši, kas svētkos iet izšķirt strīdniekus un tad paši kārtīgi dabū pa seju - pēc tam mēs viņus šujam. Pirotehnikas stāsti ir unikāli. Svētkos redzams, cik muļķīgas var būt traumas!

Bet vispār dežūrās labi var redzēt, kurš būs labs ķirurgs un kurš ne, jo studenti piesakās dežurēt, un labs tests ir piezvanīt vakarā - ir trauma, gribi atbraukt palīgā? Jaunajiem ārstiem dežūras ir veids, kā var vairāk tikt pie darba, pie pacientiem. Dežūras - tā ir iespēja!

Ugunskristības jaunajiem

"Nekā jautra tur nebūs, drīzāk pavisam skarba pieredze," nopietni saka ķirurgs MĀRIS NAĻIVAIKO, kad tiek aicināts dalīties pieredzē par dežūrām brīvdienās. Sarunas gaitā ir arī par ko pasmieties, bet pati pirmā dežūra gan Mārim ir bijusi īsts pārbaudījums, kādu nenovēlētu nevienam jaunajam ārstam.

Es ilgi biju domājis - kā tas būs, kāda būs mana pirmā dežūra slimnīcā kā pilntiesīgam ārstam. Tolaik dzīvoju un strādāju Ventspilī. Un tad tā pienāca. Domāju - pirmais gadījums varbūt būs kāda izmežģīta kāja vai kaut kas tamlīdzīgs, bet uz ekspertīzi atveda piedzērušos vīrieti, kas bija... izvarojis savu mirušo māti. To nevar aizmirst! Tāpēc man nav padoma, ko ieteikt jaunajiem ārstiem, kam vēl pirmā dežūra tikai priekšā, jo šīs lietas ir neprognozējamas, neparedzamas un iepriekš tām sagatavoties nevar, ir jābūt gatavam uz visu. Un tāpēc arī, starp citu, ir tāds nerakstīts likums, ka brīvdienās un svētku dienās parasti liek dežurēt jaunajiem ārstiem. Tas nav aiz atriebības vai citām sliktām tieksmēm no vecāko kolēģu puses, bet gan tāpēc, ka tieši brīvdienu vai svētku dienu dežūras ir tās ugunskristības, kur var iegūt vislabāko praksi un pieredzi. Bet, protams, jaunie kolēģi vien nedežurē, kopā ar viņiem ir arī kāds pieredzējis ārsts.

Tā ir taisnība, ka visi smagākie gadījumi ir tad, kad beigusies darba nedēļa. Es nezinu, ar ko tas ir izskaidrojams, tas ir paradokss, kuram atbildi vēl neviens nav atradis. Ir tā, ka cilvēks var visu nedēļu slimot un nemeklēt ārsta palīdzību, bet piektdienas vakarā viņš ir klāt. Un tāpat ir skaidrs: ja būs viens smags gadījums, sekos nākamais - tas Pāra likums strādā. Tāpat kā tas, ka pēc ilgāka klusuma nāk kārtīgi pārbaudījumi.

Pie mums Liepājas slimnīcā pēdējos gados vislielākie pārbaudījumi ir tiem dežūrārstiem, kas jūlijā strādā tās nedēļas nogalē, kad notiek Be ach Party. Nu, tas ir briesmīgi! Pirms diviem gadiem arī man tas prieks tika. Ja parasti diennakts laikā pēc palīdzības traumpunktā atnāk kādi 20-30 cilvēki, tajās dienās tie ir visi simts. Kad no rīta atnācu uz dežūru, traumpunkts jau bija pilns. Piecos gadījumos no tiem avārijas, pārējie - pludmales ballītes upuri. Lielākoties iereibuši kaušļi. Kad līdz vakaram visi bija apskatīti un viss izdarīts, domāju - nu iestāsies miers, bet - kas tev deva! Tad sāka nākt slimnieki, kas godam cietušies un sagaidījuši brīvdienas. Kad tam pa vidu biju iztaisījis vēl divas operācijas, bija jau pusseptiņi no rīta. Nu viss, nodomāju, nu gan būs miers. Tajā brīdī vērās durvis, nāca iekšā cilvēks, un man bija tāds kā paredzējums: arī šis būs jāoperē. Tā arī bija. Kad iznācu no operāciju zāles, bija pusdeviņi no rīta. Es tonakt dabūju atpūsties desmit minūtes. Tādas naktis tik ātri neaizmirst.

Man atmiņā ir arī kāds ļoti emocionāls notikums. Viennakt mums ieveda avārijā smagi cietušu vīrieti. Tūlīt operējām, bet gadījums bija patiešām smags, tur varēja būt uz robežas starp dzīvību un nāvi. Tieši pretī operāciju zāles logiem laukā ir tāds uzkalniņš. Kad beidzām operāciju, es paskatījos pa logu un uz tā pakalniņa ieraudzīju šā vīrieša tēvu. Pa logu zālē, protams, neko nevarēja redzēt, bet viņš tur garas stundas bija stāvējis un skatījies logos, kā mēs glābjam viņa dēla dzīvību. Un izglābām arī. Vēlāk uzzinājām, ka viņa sieva gaida bērniņu. Tas patiešām bija ļoti emocionāli.

Savukārt vienā citā dežūrā kārtīgi dabūjām izsmieties. Bija karsta vasaras novakare. Visu dienu strādāts, mums visiem karsti, izdomājam, ka vajadzētu kaut ko vēsu. Viens no kolēģiem pieteicās aizbraukt pēc saldējuma. O! Tas der! Viņš aizbrauca, mēs gaidām, gaidām, bet kolēģis nebrauc. Gaidām, gaidām - vēl nav! Kur palicis? Nu nevar būt, ka tik ilgi. Vēl pēc krietna laiciņa veras durvis un tur viņš nāk: dusmīgs, basām kājām un līdz ceļiem slapjās biksēs. Bet rokās saldējums - kaut arī pusizkusis. Kas bija noticis? Kolēģis saldējumu bija nolicis uz automašīnas priekšējā paneļa, tas bija sācis slīdēt, kolēģis ķēris, lai nenokrīt, pagriezis tā stiprāk stūri un grāvī iekšā! Pats, paldies Dievam, sveiks un vesels, grāvis nebija dziļš, mašīna gan apskrāpēta, bet ārā bija ticis.

Dežūras svētkos vai nedēļas nogalēs iekrīt reizi mēnesī jau nu noteikti. Starp citu, pēc ilgāka pārtraukuma beidzot šajā gadumijā man atkal jādežurē, tā ka redzēsim, kā cilvēki prot svinēt svētkus. Mans un ne tikai mans novērojums - jo vairāk brīvdienu svētkos, jo cilvēki trakāk dzer. Un, jo trakāk dzer, jo vairāk darba dežūrārstiem. Bet, protams, mums, dežurējošajiem mediķiem arī gribas pasvinēt. Mums ir viss: svētku galds, kuram katrs kaut ko atnes. Gadumijā ir gan štovēti kāposti, gan desiņas, gan pīrāgi... Arī gadumijas šampanieša glāze, tikai to gan ir grūti pateikt, cik izdosies pasēdēt ar kolēģiem un izbaudīt svētku mirkli, jo, kā jau teicu, svētku dežūras ir neprognozējamas.

Dežūras liek meklēt arī netradicionālus risinājumus

Dr. INESE RIKŠA un dr. VENERANDA GUĻBINSKA strādā kopā kopš 1989. gada un dala visas dežūras uz divām. Viņu darbs nesaistās tikai ar endoskopiskiem izmeklējumiem vien, dakteres arī konsultē un ārstē mazos pacientus. V. Guļbinska: "Mūsu darbs ir komandas darbs. Lielu daļu izmeklējumu veicam kopā ar anestezioloģijas dienestu. Par saviem darba rezultātiem esam pateicīgas augsti profesionāliem, saprotošiem kolēģiem. Neatliekamos gadījumos, jebkurā diennakts laikā, svētki vai brīvdienas, diena vai nakts, vienai no mums ir jābūt gatavai doties izsaukumā. Ne tikai uz savu slimnīcu, bet arī uz jebkuru lauku rajona slimnīcu, kur mums palīdz nokļūt Katastrofu medicīnas centra brigāde." 

V. Guļbinska: Mūsu darba specifika, it īpaši dzīvībai bīstamās situācijās, prasa spēju ātru mobilizēties un rīkoties. Dažreiz pat sekundēs. Tāpēc ļoti svarīgas ir ne tikai zināšanas, bet arī praktiskā pieredze. Droši varu teikt, ka šādos liktenīgos brīžos reizēm pastāv arī augstāko spēku vara pār mums. Savas iemaņas cenšamies sniegt arī jaunajiem kolēģiem, kas ar atbildības izjūtu čakli palīdz mums veikt ikdienas darbus endoskopiju nodaļā. Uzskatu, ka man ir paveicies ar profesijas izvēli, jo sabiedrība mums ir uzticējusi pašu dārgāko - bērna veselību un dzīvību, tāpēc darbā esam entuziastes.

Zināmas likumsakarības esmu novērojusi. Brīvdienās, svētkos, pilnmēness laikā ir saspringums, tad atslābst vecāku uzmanība pret bērnu uzvedību, ir vairāk negadījumu. Atceros, bija 22. jūnija vakars, visa Latvija Jāņu noskaņā, es, protams, arī. Te pēkšņi izsaukums! Septiņpadsmit gadu vecam bāleliņam pilns vēders ar naglām. Vienpadsmit naglas kuņģī, četras jau zarnās. Gribējis tādējādi pierādīt jūtas. Puisis bija "prātīgs" - rijis naglas ar neaso galu pa priekšu, lai sevi nesatraumētu, bet mums kuņģī tās bija jāapgriež otrādi un jādabū laukā.

Reizēm gadās arī tā, ka negadījumu neviens nav pamanījis un nepatikšanas atklājas vēlāk. Mazam bērnam pie zobārsta rauts zobs. Puņķi un asaras, bet slimais zobs izrauts. Pēc mēneša bērns iestājas pie mums slimnīcā ar ieilgušu klepu un augstu temperatūru. Veicot bronhoskopiju, atradām izrauto zobiņu plaušās. Negadījumu laikā raudot, klepojot mazajiem pacientiem elpceļos samērā bieži nonāk organiskas dabas svešķermeņi: rieksti, burkāni, sēkliņas u. c. Īpaši bīstami ir zirņi, pupas, graudi, jo siltumā un mitrumā tie ātri uzbriest un nosprosto elpceļus. Ir arī neorganiskas dabas svešķermeņi - adatas, naglas, bumbiņas, baterijas, kas tiek izknibinātas no rotaļlietām. Šie svešķermeņi var nokļūt gan elpceļos, gan barības vadā, kuņģī, gan ausīs, degunā, par laimi, reti, bet arī dzimumorgānos.

Protams, mūsu darbs nozīmē, ka privātā dzīve ir otrajā plānā un tās plānošana, ja vispār iespējama, pakārtota darbam. Mans dēls spēlē hokeju. Reiz viņš saka: aiziesim beidzot visi kopā noskatīties spēli! Nopirkām biļetes - Rīgas Dinamo pret Sanktpēterburgas SKA. Bijām jau pusceļā, kad atskanēja zvans: steidzīgs izsaukums uz Jēkabpili, kur bērns ierāvis elpceļos adatu. Negadījumam, par laimi, bija labs iznākums, arī hokeja spēlē mūsējie guva uzvaru.

Iespējams, kļūdos, bet domāju, ka nevienas citas profesijas pārstāvis negūst no labi padarīta darba tādu gandarījumu un dvēseles piepildījumu kā mēs, mediķi!

I. Rikša: Mūsu darbs daudz prasa, bet arī daudz dod. Es dežūras neuztveru kā kaut ko tādu, kas bojātu manu personisko dzīvi. Aiz katra izsaukuma redzu mazu, nelaimīgu bērnu, kuram pēc iespējas ātrāk jāpalīdz. Mums nav problēmu sadalīt dežūras. Tajās reizēs, kad dr. Vanda mēdz doties uz laukiem, dežurēju es, jo tālāk par 70 kilometriem no Rīgas nemēdzu aizdoties. Prioritāte strādāt svētkos ir tam, kurš paliek Rīgā. Man ir brīnišķīga kolēģe! Varbūt tāpēc arī mums abām dežūras nav sadalītas pa nedēļām, jo tad būtu slogs uz pleciem. Bet šādi varam dzīvi koriģēt.

Protams, ir bijis tā, ka atpūšamies ar tuvajiem, pēc pirts visi jau apgūlušies. Es arī priecīga nolieku galvu uz spilvena un.... zvans. Pulksten divos naktī biju Rīgā un piecos no rīta jau atpakaļ. Drīz visi cēlās augšā, bet es jau biju paguvusi pabūt slimnīcā un atgriezties.

Praksē tiešām esmu novērojusi Pāra likumu. Ir bijis pat tā, ka vienā dienā ir trīs vienādi gadījumi. Visi bērni apmēram gadu veci un ar svaigu burkānu elpceļos. Ienāk bērni no ģimenēm, kur ir divi un vairāk bērni - tā ir likumsakarība. Atceros, zīdainim no balsenes bija jāvelk laukā liela koka knaģa metāla atspere, kuru viņam bija iedevuši vecākie brāļi un māsas.

Dežūras ir labas ar to, ka tās liek meklēt netradicionālus risinājumus, jo esi spiests domāt nestandarta situācijās. Reiz kādā izsaukumā pie puiša, kura bronhos bija adata, skatos - adata slīd arvien tālāk bronhos... un es saprotu, ka vairs nav kur atkāpties, kaut kas ir jāizdomā. Protams, aiz manis vēl ir ķirurgi, bet es mobilizējos, izmantoju netradicionālu metodi un adatu izvilku. Bieži ir jāmeklē tehniski risinājumi. Reiz bija smags gadījums - mazam bērnam pupa dziļi bronhos, bija jāspēj gan ar viņu darboties, gan elpināt. Sarežģīti, bet toreiz izdevās glābt bērnu, jo ienāca prātā doma izmantot nestandarta aparatūru. Anesteziologiem uz aprobācijas laiku bija iedots Jet ventilācijas aparāts, ar kuru pastiprināti pievadījām skābekli un paralēli vilkām svešķermeni. Bez šīs ventilācijas sistēmas mēs nebūtu tikuši galā, viss beidzās laimīgi.

Sadarbojoties ar kolēģi, iespējams normāli organizēt gan darba, gan privāto dzīvi. Es vienmēr skaitu šo: "Ja es pati laba biju, tad man visi labi bija," - tā ir tāda fantastiska gudrība, kas strādā un ko novēlu katram izmantot ikdienā.

Foto: Andris Gauja, Egons Zīverts