Visaptverošs pierādījumu pārskats apstiprina, ka fiziskas distances ievērošana (divi metri vai vairāk) palīdz novērst Covid–19 pārnešanu no vienas personas uz otru. Sistemātisku pārskatu un meta–analīzi pasūtīja PVO.
COVID-19 pandēmija jau ir gana biedējoša, bet gripas sezona arī vairs nav tālu. Cik smaga būs gripas sezona, ja tā saplūdīs ar Covid-19 uzliesmojumu? Ko mēs varam darīt, lai tai sagatavotos?
Dr. VITA ZĪDERE, MD FRCP ir latviešu sirds ķirurģe, kas strādā par virsārsti fetālajā un bērnu kardioloģijā Fetālās medicīnas institūtā, King‘s College slimnīcā un Evelīnas bērnu slimnīcā Londonā, Svētā Tomasa slimnīca NHS Foundation Trust. Viņa saka: Lielbritānijas rīcība Covid-19 pandēmijā bija novēlota. Viņa un vairāki virsārsti ir jau saslimuši.
Viens no visbiežāk izmantotajiem diagnostikas instrumentiem, īpaši šīs pandēmijas laikā, ir reversās transkriptāzes polimerāzes ķēdes reakcijas tests (RT-PĶR), kurā izmanto iztriepi no personas elpošanas ceļiem, lai noteiktu vīrusa daļiņas un noteiktu, vai persona ir bijusi pakļauta vīrusa ekspozīcijai.
Cilvēkiem, kuri atrodas izolācijā aizdomu vai apstiprinātas Covid-19 infekcijas vai iespējamās ekspozīcijas dēļ, ir paaugstināts miega problēmu risks un viņiem var būt nepieciešama psiholoģiska palīdzība.
VITA ZAČESTA, latviešu gienkoloģe dzīvo Bellizonozā. Statistika Tičīno kantonā nav mazāk dramatiska kā Itālijā. Viņa stāsta, ka arī ārpus slimnīcas, piemēram, dodoties uz veikalu, uzliek masku. Un tā dara lielākā daļa sabiedrības.
ANITA DRESMANE, latviešu ginekoloģe dzīvoTronheimā, strādā Aleris, kas ir viens no lielākajiem privātās medicīnas pakalpojumu sniedzējiem Norvēģijā ar klīnikām arī Zviedrijā un Dānijā. Viņa saka: ja sākumā norvēģi uz zviedru taktiku skatījās ar milzu skepsi un nosodījumu, tad tagad izskan viedoklis – iespējams, zviedri rīkojušies pareizi.
Cīņā ar pašreizējo pandēmiju Luksemburgas Universitātes pētnieki koordinē starptautisku sadarbību, lai izveidotu COVID-19 slimības karti: visaptverošu repozitoriju, kurā būtu iekļautas visas pašreizējās zināšanas par vīrusa mijiedarbības mehānismiem. Šis tiešsaistes rīks atbalstīs pētniecību un uzlabos izpratni par šo slimību.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un neatliekamās medicīnas galvenais speciālists, anesteziologs reanimatologs, Dr. med. VIESTURS LIGUTS ar intensīvo terapiju un klīnisko toksikoloģiju saistīts jau vairāk nekā 46 gadus. Tai veltījis arī “Toksikoloģijas rokasgrāmatu”, ko sarakstījis kopā ar kolēģi toksikologu Robertu Stašinski.
Jaunā pētījumā noskaidrota saistība starp zemu vidējo D vitamīna līmeni un augstāku saslimstību ar Covid–19 un augstākiem mirstības rādītājiem.
VITĀLIJS ZUJS, rezidents sirds ķirurģijā, strādā Insbrukas universitātes slimnīcā. Pēc neliela «Home office» režīma posma dzīve atgriežas ierastajās sliedēs. Slimnīcā atkal veic sirds un plaušu transplantācijas, plānveida operācijas. Uz ielām cilvēku ir arvien vairāk. Pie gandrīz katra veikala – var bez maksas paņemt sejas maskas. Tās uz nenoteiktu laiku sabiedriskajā transportā obligātas.
Viena no būtiskām pieredzēm Covid–19 kontekstā noteikti ir darbs no mājām. Nav jau tā, ka nezinājām par darbu attālināti, taču vīruss mūs visus nolika uz lāpstiņām — pielāgojies! Ko medicīnā var un ko nevar attālināti? Apkopojām viedokļus, kā ārsti strādā (strādāja) ārkārtas situācijā.
Doctus sazinājās ar vairākiem latviešu ārstiem, kas dzīvo un strādā ārpus Latvijas. Lūdzām dalīties pārdomās, kā SARS–CoV2 mainījis ārsta ikdienu un darbu. Kāds noskaņojums valda?
Lai pārdzīvotu Covid-19 pandēmiju, lielākā daļa cilvēku dzer vairāk kafijas nekā ikdienā. Pētnieki ir noskaidrojuši veselīgāko veidu, kā pagatavot kafiju.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Vairākas organizācijas, t.sk. PVO un ANO mudina valstis izmantot labbūtības indikatorus politikas veidošanas procesos. Šī tendence, kopā ar pozitīvas afektivitātes lietderīguma atpazīšanu paver jaunas iespējas veselības/labbūtības veicināšanā. Līdz šim nav skaidrs, vai pozitīva afektivitāte pusaudža vecumā jebkā ietekmē pieaugušā veselību/labbūtību. Tas skaidrots šajā garengriezuma kohortas pētījumā ASV.
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Parkinsona slimība ir visbiežākā neirodeģeneratīvā kustību slimība pasaulē. [1] Tās skarto cilvēku skaits pasaulē pieaug tik strauji, ka tā tiek dēvēta par neinfekciozu pandēmiju. [2] Parkinsona slimības sastopamība pasaulē vidēji ir 1—2 cilvēki no 1000, rietumvalstīs vērojama lielāka Parkinsona slimības sastopamība nekā austrumos. [3; 4] No 1990. gada līdz 2015. gadam Parkinsona slimības sastopamība augusi vairāk nekā divas reizes, izteikta prognoze, ka 2040. gadā tā skars jau 12,9 miljonus pasaules iedzīvotāju. [2]
