Paaugstināts asinsspiediens ir bieži novērots akūta insulta pacientiem – tas ir saistīts ar paaugstinātu risku ilgtermiņa invaliditātei un mirstībai. Lielai daļai pacientu pirms insulta jau ir bijusi hipertensija anamnēzē. Šobrīd pastāv diskusijas par optimālo laika periodu, kad būtu jāsāk antihipertensīvā terapija pēc akūta insulta, lai samazinātu invaliditātes vai nāves riskus.
Klīnicisti ikdienas praksē pacientiem rekomendē izvēlēties aspirīnu apvalkotā tabletē (enteric coated), lai izvairītos vai mazinātu kuņģa–zarnu trakta asiņošanas riskus pacientiem ar koronāro artēriju slimību. Tajā pašā laikā pieejami pētījumi, kur norāda, ka apvalkotām aspirīna tabletēm ir vājāka trombocītu agregācijas inhibīcija kā parastai aspirīna tabletei. Vai tiešām ir kāda atšķirība efektivitātē starp abiem tabletes veidiem – skaidro šajā pētījumā.
Pētījuma autori ziņo, ka līdz šim nav skaidrots, kāda taktika pacientiem ar ātriju fibrilāciju pēc išēmiska insulta piemērojama no klīniskās efektivitātes viedokļa – agrīna vai vēlīna.
Pacientiem ar iekaisīgu zarnu slimību (IZS) ir palielināts insulta, īpaši išēmiska insulta risks vismaz 25 gadus pēc diagnozes apstiprināšanas.
Pētījuma INSPIRES rezultāti liecina, ka intensīvas statīnu lietošanas sākšana pacientiem ar akūtu vieglu išēmisku insultu vai augstu transitoriskas išēmiskas lēkmes (TIA) risku tūlīt pēc sākuma ievērojami samazina negatīvu funkcionālo iznākumu risku, salīdzinot ar ārstēšanas novilcināšanu.
Pēc insulta fiziskās aktivitātes var būt izšķirošas veiksmīgai atveseļošanai. Jauns pētījums liecina, ka cilvēki, kuri pēc insulta vingro četras stundas nedēļā, sešu mēnešu laikā uzlabo funkcionālo atveseļošanos nekā tie, kuri to nedara.
Rehabilitācijas pasākumi pacientiem pēc insulta ir būtisks ārstēšanās un atjaunošanās posms. Taču daļai intervenču, piemēram, pastaigu treniņiem nav noteiktas skaidras rekomendācijas par vēlamo intensitāti un ilgumu, lai veicinātu maksimālo ieguvumu pacienta rehabilitācijas procesā.
Augsts asinsspiediens un cukura diabēts ir zināmi insulta riska faktori, taču tagad jauns pētījums liecina, ka, cilvēkiem novecojot, riska apjoms var samazināties.
Intrakraniālās artērijas kalcinoze (IAK) kā riska faktors išēmiska insulta attīstībai līdz šim nav daudz pētīts un saistība nav izprasta. Šajā publikācijā aprakstīta veiktā pētījumu meta–analīze, lai noskaidrotu, vai IAK var izmantot kā prognostisko faktoru išēmiskā insulta attīstībā un kāda ir pēcinsulta prognoze pacientiem, kam ir IAK.
Līdz šim dažādas terapijas pieejas pacientiem ar pemfigus nav analizētas pēc to ietekmes uz ilgtermiņa kardiovaskulārajiem vai metaboliskajiem iznākumiem. Tāpēc tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums, kur salīdzināta rituksimaba, azatrioprīna un mikofenolāta mofetila (MMF) ietekme uz šiem rādītājiem.
Sievietēm un vīriešiem ir lielākā daļa sirds un asinsvadu slimību (SAS) riska faktoru ir vienādi, atklāts lielā starptautiskā pētījumā. Šis bija pirmais šāda veida pētījums, kurā iekļauti cilvēki ne tikai no valstīm ar augstu ienākumu līmeni, bet arī no valstīm ar zemiem un vidējiem ienākumiem, kur SAS slogs ir vislielākais.
Sociālā izolācija un vientulība ir saistīta ar par aptuveni 30 % palielinātu infarkta vai insulta risku, vai nāves risku, no kādas no šīm slimībām. Pētījumā arī norādītas, ka trūkst datu par intervencēm, kas var uzlabot sirds un asinsvadu veselību cilvēkiem, kuri ir sociāli izolēti vai vientuļi.
Cilvēki, kuriem ģenētiski ir lielāks insulta risks, var samazināt šo risku pat par 43 %, ievērojot veselīgu kardiovaskulāru dzīvesveidu, liecina jauns pētījums.
Lai gan depresija ir izplatīta problēma cilvēkiem, kuriem ir bijis insults, dažiem cilvēkiem depresijas simptomi var būt vairākus gadus pirms insulta, liecina jauns pētījums. Pētnieki atklāja, ka cilvēkiem, kuriem attīstījās insults, depresijas simptomi bija pirms insulta sākuma un vēl vairāk pasliktinājās pēc insulta.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
