Ir zināms, ka sievietēm ir paaugstināts depresijas attīstības risks pēcdzemdību periodā, kad mainās hormonu līmenis, bet par to, vai depresijas attīstības risks ir saistīts ar pirms menopauzes periodu, līdz šim trūka pierādījumu un ieteikumu, kā atklāt un ārstēt šos gadījumus.
Vientulība saistīta ar daudziem negatīviem aspektiem, kas atstāj sekas uz veselību. Depresija, pašnāvnieciskas domas, pozitīvas domāšanas trūkums, slikts miegs, fizioloģiskas izmaiņas (paaugstināts rīta kortizola līmenis, pro–iekaisuma gēna ekspresija), neapmierinātība ar dzīvi — tā ir tika daļa no vientulības smagās nastas.
Pieaugušajiem virs 45 gadu vecuma, kuri ir piedzīvojuši psiholoģisku distresu, piemēram, depresiju vai trauksmi, ir paaugstināts kardiovaskulāro slimību attīstības risks.
Subklīniska hipotiroīdisma loma depresijas attīstībā vēl arvien nebija īsti skaidra. Tādēļ tika veikts perspektīvs pētījums, kurā analizēja saistību starp subklīnisku hipotiroīdismu un depresijas simptomu attīstību.
Fiziskās aktivitātes pacientiem ar depresiju var būt tikpat svarīgas kā efektīvi antidepresanti, secināts pētījumā.
Vienai no 20 sievietēm reproduktīvā vecumā ir smaga depresija un tikai 1 no 3 sievietēm ar smagu depresiju saņem terapijā antidepresantus, secināts pētījumā.
Ceļa osteoartrīts Japānā skar 55 % cilvēku pēc 40 gadu vecuma. Pētnieki analizēja sāpes ceļos un izmainītas ceļa funkcionēšanas spējas saistībā ar depresiju.
Analizējot lielu skaitu elektronisko medicīnas ierakstu, pētnieki atklāja, ka pacientiem ar akni ir ievērojami lielāks smagas depresijas attīstības risks, bet šis risks ir paaugstināts tikai pirmajos piecos gados pēc aknes diagnosticēšanas.
Pastāv pieņēmums, ka cilvēkiem ar smagām psihiskām saslimšanām (SPS) – šizofrēnija, bipolāri traucējumi un smaga depresija – ir augstāks kardiovaskulāro slimību risks, bet līdz šim tam trūka pierādījumu.
Tas, ka ilgstoša sēdēšana veselību ietekmē ne pārāk pozitīvi, sen vairs nav noslēpums. Šajā rakstā par to, kā tieši sēdēšana ietekmē fizisko veselību un kā stress (ko veicina sēdēšana!) ietekmē psihisko veselību.
Hroniskas primāras galvassāpes tiek novērotas aptuveni 2,2—5% no vispārējās populācijas. Lai gan tās neskar pārāk lielu cilvēku daļu, tomēr jāatzīmē, ka hroniskas sāpes (vismaz 15 dienas mēnesī trīs mēnešu garumā un ilgāk), pēc pacientu domām, ir visai nepatīkams, traucējošs un reizēm mokošs simptoms.
Stress nodara kaitējumu gan prātam, gan ķermenim. Piemēram, psiholoģisks stress ir saistīts ar augstāku depresijas, sirds slimību un infekcijas slimību risku. Bet līdz šim nebija skaidrs, kā tieši stress ietekmē slimību un veselību, tādēļ ASV tika veikti divi pētījumi, kuru laikā centās noskaidrot mehānismus, kā stress veicina slimības attīstību.
Uzturs nepārprotami ir saistīts ar tādām saslimšanām, kā sirds asinsvadu slimības, aptaukošanās un cukura diabēts. Tomēr kā ir pierādījies pēdējā laikā veiktos pētījumos uzturs ir saistīts arī ar smadzeņu darbību: neveselīgs uzturs var paaugstināt psihiatrisku un neiroloģisku saslimšanu risku, piemēram, demences un depresijas, savukārt veselīgs uzturs var pasargāt no šīm saslimšanām.
Kādas ir blefarīta izpausmes? Kas nosaka blefarīta attīstību un kāda ir pirmā palīdzība nekomplicēta blefarīta gadījumā? Uz praktiskiem jautājumiem atbild oftalmoloģe Kristīne Leimane.
Dr. IEVAS RAMANES vecmāmiņa Mirdza Ramane savulaik radīja slaveno karikatūru sēriju par jocīgo tēlu Hugo Diegu, ko vēlāk televīzijas seriālā meistarīgi atainoja aktieris Edgars Liepiņš. Ievas vecmāmiņa nemaz nebija priecīga par to, ka mazmeita izvēlējās kļūt par ārsti. Viņai vajadzēja būt māksliniecei — domāja vecmāmiņa, bet kaut kas no mākslinieces Ievā noteikti ir.
Sirds un asinsvadu sistēmas slimības (SAS) kopumā ir galvenais mirstības cēlonis Latvijā — 2022. gadā tās izraisīja 52 % no visiem nāves gadījumiem, kas ir aptuveni 16 000 cilvēku gadā. [1] Hroniska sirds mazspēja (SM) ir būtiska SAS komplikācija.
Katram piektajam bērnam un pusaudzim pasaulē ir aptaukošanās, kas paaugstina risku 2.tipa cukura diabēta attīstībai. GLP1 receptoru agonisti (RA) ir viena no farmakoterapijas iespējām šajā populācijā, kurai nepieciešama efektivitātes un drošuma izvērtēšana.
Vai pacients, kurš piekrīt ārstēties, bet norādījumus neievēro, ir “sarežģīts”? Vai varbūt viņš vienkārši nav sapratis būtisko? Komunikācija nav tikai vārdu apmaiņa, tā ir klīniskās kvalitātes pamats. Tomēr praksē nereti konsultējam pacientus, kuru rīcība šķiet neparedzama vai neracionāla: viņi atsakās no izmeklējumiem, pārtrauc terapiju, ignorē ārsta norādījumus. Tad aiz viņu uzvedības nereti slēpjas kultūras atšķirības, valodas barjera vai citāda izpratne par veselību.
